Par gleznotāja Jaņa Rozentāla lasīšanas paradumiem ir saglabājušās visai fragmentāras ziņas. Tās liecina par mākslinieka plašo redzesloku un interesēm, kuras aptver gan mākslas vēsturei un teorijai veltītus darbus, gan senatnes literatūras pieminekļus, gan arī aktuālās literatūras tendences.
Viena no agrīnākajām Rozentāla piezīmēm par lasīto atrodama vēstulē, kurā mākslinieks ar jaunības maksimālismu kritizē Senās Grieķijas kultūras izpausmes: “Lai gan senie grieķi ir arī mani ideāli mākslas ziņā, taču tiklības un daiļjūtības ziņā es turu mūsu gadu simteni par pārāko. Jūs, cien. k/undze/, pārlieku jūsmojaties priekš viņu tā sauktiem “zelta laikiem”, un uz to dažā ziņā Jums taisnība, bet nedz tie bija “sentimentāli”, nedz tik dziļi jūtīgi, kā tas iedomāts tiek, bet tikai labāk kultivēti barbari (es domāju tos labākos no viņiem), kas nekādā ziņā nevar līdzināties ar mūsu gadusimteni. Palasiet tikai viņu slavenākās joku lugas no Aristofana vai Eiripida drāmas, tur Jūs pilnīgi varat atstādināties tajos laikos un dzīvē.”[i]
Diskusijas par literatūras jautājumiem vairākkārt parādās Jaņa Rozentāla un baroneses Kerijas fon Grotusas sarakstē. Sevišķi plaši Rozentāls izklāsta savu viedokli par kāda, šķiet, vācu literatūras kritiķa apcerēm, uzsverot, ka nesalīdzināmi svarīgāks par kritiķa viedokli ir tiešais, pirmreizējais iespaids, ko var gūt nepastarpinātā dialogā ar literāro darbu: “Šāds kritiku apkopojums ir bez jebkādas vērtības. (..) Kad tu pats lasi šos autorus, tad taču nav iespējams likt lietā citu cilvēku uzskatus par literārās mākslas produktiem. Ko es pats saskatu šajos darbos, kas man tajos šķiet derīgs un nozīmīgs, to cits tur neatradīs. (..) radošam māksliniekam nav svarīga šāda zināšana, viņam svarīga ir ierosme, jūtu bagātināšana un izglītošanās, ko viņā izraisa cita autora darbs.”[ii]
Jūtu un emociju nozīmi literatūrā Rozentāls ir uzsvēris ne reizi vien. Tajā pašā vēstulē Kerijai viņš raksta: “Spāņu dzejoļi sagādāja man lielu prieku: dziļas un patiesas jūtas”. Reizē Rozentālam kā māksliniekam, kura studiju gadi pagājuši galvenokārt reālisma mākslas zīmē, ļoti svarīgi mākslas darbā sajust arī “dabā” gūtu iedvesmu. “Es šorīt izlasīju Zeltmata “Fr/äulein Miece” (Mēnešraksts Nr. 4), un šī mazā studija (viņš to nosauc par skici) mani latv. lit/eratūrā/ pirmo reizi pēc ilgiem gadiem priecīgi pārsteidza. (..) Tas, lūk, ir stingri studēts pēc dabas; tas sainteresē un dod baudījumu. Te redz mākslinieku, smalku, sajutīgu, kas pratis novērot un uzrakstīt nesamākslodams un kam bijusi dūša un smalkjūtība to tā atstāt, kā to no dabas norakstījis.”[iii]
Norādes uz Rozentāla lasītajiem literārajiem darbiem atrodamas arī citās vēstulēs, vai tās būtu jūsmīgas apceres par vācu naturālista Johannesa Šlāfa dzeju[iv], vai arī lūgums atsūtīt atpakaļ kādu itāļu dekadentiskā rakstnieka Gabriela D’Annuncio grāmatu, jo “es to esmu izlasījis tikai līdz pusei”.[v] Tomēr lielākā daļa no grāmatām, kas piepildīja Rozentāla bibliotēkas plauktus, protams, bija literatūra par mākslu. Līdz mūsu dienām ir nonākušas izcilākajiem pasaules mākslas klasiķiem veltītas monogrāfijas[vi], noteiktiem mākslas stiliem vai periodiem veltīti pētījumi[vii], kā arī citas apceres par mākslas jautājumiem[viii].
Dace Vosa,
Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja
[i] Janis Rozentāls – Vilhelmas kundzei. 1889.gads. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs. J. Rozentāls 4-7-10.
[ii] Janis Rozentāls – Kerijai fon Grotusai. Pēterburgā 1895.gada 30.decembrī (1896.gada 11.janvārī) RTMM 391062.
[iii] Janis Rozentāls – Rūdolfam Blaumanim. Pēterburgā 1897.gada 7. (19.) aprīlī. LU J. Misiņa bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa. P. Birkerta fonds, 55, 32.
[iv] Janis Rozentāls – Kerijai fon Grotusai. 1897.gada vasarā. RTMM 368074.
[v] Janis Rozentāls – Rūdolfam Blaumanim. Pēterburgā 1898.gada 28.decembrī (1899.gada 9.janvārī).
[vi] É.Verhaeren „Rubens”. Im Insel-Verlag zu Leipzig. 1913.; H.Knackfuβ “Michelangelo”.Verlag von Velhagen & Klasing. Bielefeld und Leipzig, 1895.; O.Grautoff “Auguste Rodin”. Verlag von Velhagen & Klasing. Bielefeld und Leipzig, 1908. u.c.
[vii] K.Brandi „Die Renaissance in Florenz und Rom”. Druck und verlag von B.G. Teubner. Leipzig 1909.; E.Fromentin „Die alten Meister. Belgien – Holland”. Bruno Cassirer Verlag. Berlin 1907. u.c.
[viii] A.Hildebrand „Das Problem der Form in der bildenden Kunst”. J.H.Ed.Heitz (Heitz & Mündel). Strassburg, 1893.; A.L.Plehn „Die Figur im Raume”. Marquardt&Co., Verlagsanstalt, G.m.b.H., Berlin. 1909. u.c.