Dzejolis “Lauztās priedes” sacerēts Slobodskā. 1901. gada maija pirmajās dienās Rainis to nosūta E. Treimanim-Zvārgulim, kas to publicē gadagrāmatā “Burtnieks” 1901. gadā. Dzejolī savijas atmiņas par Jūrmalas dabas ainām ar simbolisku spīta un pretošanās sajūtu jebkurai pretvarai, kas apspiež cilvēka brīvo garu. Dzejolis iekļauts krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903).
Raiņa pirmais dzejoļu krājums sacerēts trimdā Krievijā – Pleskavā un Slobodskā (Vjatkas guberņā, tagadējā Kirovā) no 1898. līdz 1902. gadam. Krājumā iekļauti arī cietumā (1897) un ģimnāzijas laikā sarakstīti dzejoļi. Aspazija stāsta, ka grāmatas nosaukums radies viņiem abiem, staigājot gar Vjatkas upes krastu: “Vakars bija jauks. Gar debesi slīdēja zilgani vakara mākoņi, īpatnēji turienes klimatam un atmosfēriskiem apstākļiem. Zilganie mākoņi darīja it kā zilu visu vakaru. Bez tam, šis vakars bij kluss, mierīgs, gaiss tīrs, caurspīdīgs un apbrīnojami skanīgs. Mums ienāca prātā abas šīs vakara īpašības savienot grāmatas nosaukumā: “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Bez tam, es zilu krāsu vēl ieskatu par cerību simbolu, un cerība tiešām te bij svarīgs elements; mēs cerējām paši, un cerēja sabiedrība uz labāku un gaišāku nākotni.” Grāmatu izdeva J. Brigaders, vāku zīmēja jauns mākslinieks Ernests Zīverts. “Ka “T.n.” varēja parādīties samērā tik maz apcirptā veidā, tur lielākais nopelns manam dārgajam draugam Rūdolfam Blaumanim, kurš, būdams tanī laikā Pēterpilī, darīja visu iespējamo iespaidu uz cenzūru,” atzīst Rainis. Grāmatas liktenis bija laimīgs, tā iznāca īstajā brīdī. Rainis spēja izteikt vārdos to, ko liela sabiedrības daļa domāja un izjuta. “T.n.” iznāca labā laikā – vasarā, 1903. gadā, ap Jāņiem, uz Zinību komisijas vasaras sapulcēm, kad Rīgā bija sabraukuši daudz lauku inteliģentu – skolotāji, studenti, skolu jaunatne – un kad laiks bija aizkustināts no gaidām uz jauno, nezināmo.” Dzejoļu krājums iznāca 1903. gada 16.jūnijā. Nākamajā dienā Jūrmalā notika literāri muzikāls sarīkojums, kurā sveica Raini ar pirmo dzejoļu krājumu un atgriešanos no trimdas. Pirmā “Tālo noskaņu” deklamētāja bija Aspazija.
Pēc simts gadiem Jūrmalā notika vakars, mēģinot uzburt tā laika sajūtas un skatot “Tālo noskaņu” dzeju ar šodienas acīm. Rainis rakstīja: “Laiks, kad radās “T.n.”, bij smags un samacējošs; carisms bij savas varas augstumā, bet sāka just pretspēku augšanu un tapa nikns; līdzi cēlās modernais kapitālisms ar saviem spaidiem, un slogs bija fizisks, saimniecisks, morālisks un garīgs, – tikko izturams brīvam garam.” Tomēr “Tālas noskaņas zilā vakarā” nav tikai protests pret sociāli smago laiku pirms vairāk nekā gadsimta. Dzejoļu krājums ir jauna cilvēka sava dzīves ceļa meklējumu tēlojums visos laikos. To veido problēmas, ar kurām sastopas katra topoša personība. Tās ir pretrunas starp sapņiem, ideāliem un dzīves realitāti – brīvības sajūtu sestajā stāvā, kur dvēselei paveras debesis, un nepieciešamību “gremdēties pilsētas dubļos un tvaikos”. Kā saglabāt savu individualitāti ikdienas dzīvē? Vai peldēt tai līdzi, vai pašam veidot savu dzīvi? Raiņa dzejas varonis savu dzīves jēgu meklē senatnes spēkā, saskarsmē ar garīgo “kalnā kāpēja” vientulību, nonākot līdz pesimismam un nāves domām, kad, šķiet, ka neviens tevi nesaprot. Un līdzās sastapšanās ar mīlestību, kad visa pasaule uzvirmo “zelta tvaikā”! Krājums noslēdzas ar jauna laika priekšpavasara sajūtām, kad vajadzīga drosme iet savu ceļu un domāt savas domas.
Astrīda Cīrule
Raiņa un Aspazijas muzeja pētniece