Sirmgalvis un jūra. Olīvs Mētra „Raiņa pēdējā vasara”

Ja tai Latvijas sabiedrības daļai, kura seko līdzi kultūras dzīvei un vēsturei, galvenokārt pazīstami tādi latviešu fotogrāfu vārdi kā Vilis Rīdzenieks, Uldis Briedis, Gunārs Janaitis, Andrejs Grants vai Egons Spuris, tad Olīvs Mētra šķietami palicis kautrā un pieticīgā fonā. Vēl jo intriģējošāka varētu šķist šīs personības saistība ar tādu kultūras vēsturē fundamentālu un ikvienam atpazīstamu personību kā Rainis.

Ņemot vērā to, ka šogad aprit 130 gadu kopš fotogrāfa Olīva Mētras (1891–1982) dzimšanas, ir vērts atgriezties pie kādas publikācijas, kuru rakstīju pirms septiņiem gadiem – 2014. gada vasaras nogalē. Laikā, kad Memoriālo muzeju apvienības pakļautībā esošie Raiņa un Aspazijas muzeji atradās trauksmainā restaurācijas procesā; laikā, kad tikko ekspluatācijā bija nodota jauntapusī Gaismas pils, kuras pakājē vēlāk “uz soliņa” filozofiskā garā pievienojās Rainis; laikā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta; laikā, kad apgāds “Pils” publicēja grāmatu “Raiņa pēdējā vasara”.

Savulaik viens no Raiņa daiļrades dziļākajiem pārzinātājiem – literatūrzinātnieks Jānis Kalniņš – atzina, ka „par Raini rakstīts samērā daudz, daži domā, ka pat par daudz”, un turpat svarīgi piebilda: „Ir pat vairāk nenoskaidrotā nekā noskaidrotā.” Šķiet neticami, ka kopš šo vārdu nodrukāšanas aizritējuši četrdesmit gadi, bet pati atziņa nav spējusi novecot. Mainoties laikiem, pastarpināti mainījusies arī attieksme pret Raiņa un Aspazijas personību.

Rainis zaudēja Tautas dzejnieka titulu, bet nezaudēja savu klasiķa statusu. Viņa darbi spējuši pārdzīvot četras dažādas varas (un dažādas ideoloģijas) Latvijas valstī. Rainis tāpat arī nezaudēja „bīšanos no personības lieluma” jaunāko lasītāju vidū un tai pretējo nelokāmu cieņu pieredzējušo literatūras baudītāju rindās. Aspazijas personība un daiļrade turpretī pārtapa par pateicīgu materiālu dažādu kritikas skolu pielietojumam, faktiski jau Trešās atmodas laikā tādējādi spēdama izkļūt no mūžīgās „Raiņa mestās ēnas”. Ir mainījusies arī attieksme pret pētāmo objektu vai subjektu – abu autoru daiļdarbiem nereti paliekot fonā, tiek meklēts neparastais tieši personisko detaļu mūža mežos. Vēl padomju gados no jauna aktualizētais un aplūkotais „jaunais Rainis” transformējies šķietami izdevīgā esencē – piemēram, pēdējos gados itin bieži novērotajos centienos parādīt Raini atraktīvi jauneklīgā veidolā. Tas vairs nav dzejnieks, kurš vienkārši cilā hanteles vai tumšā peldkostīmā stāv pludmalē – šādu „atsvaidzinātu tēlu” esam redzējuši kaut vai Dzejas dienu logo un animāciju materiālā.

Jāpieļauj, ka Raiņa un Aspazijas muzejos, tai skaitā Majoru vasarnīcā, kaut reizi tādā vai citādā kontekstā pabijis ikviens no mums. Stāsts par Raiņa pēdējām dienām dvēseliski iemiesots dažādās liecībās. Viens no spilgtākajiem ir viegla rūgtuma pilnā, Oļģerta Krodera patīkamā balss tembra pavadītā 1987. gada dokumentālā īsfilma, kura savulaik bieži demonstrēta vasarnīcas nelielajā kinozālē. Taču ilgus jo ilgus gadus lasītājiem nezināmi bijuši komponista un fotogrāfa Olīva Mētras iespaidi par Raiņa pēdējām dzīves nedēļām. Šīs „atmiņas un fotogrāfijas” (gribētos oriģināli dotā apakšvirsraksta vietā gandrīz vai teikt – epifānijas – gan dažu formālo, gan saturisko īpatnību dēļ) uzlūkojamas kā ilgstoši neatpazīts dārgakmens, nu izcelts gaismā un apbrīnojams no visām tā šķautnēm. Ja Jānis Kalniņš piedāvāja teju vai klasicisma tradīcijās ieturētu versiju par cēlo un vienlaikus cilvēciski reālistisko Raini, faktiski ierādīdams inovatīvu biogrāfiskā romāna veidolu tobrīd stagnātiskajā latviešu literatūrā; Roalds Dobrovenskis – postmodernas (taču nopietnību nezaudējošas!) rotaļas ar personībām; tad Olīvs Mētra sniedz siltu, visnotaļ personisku un pat mazliet naivu tuvplānu ar savu versiju par latviešu literatūras klasiķi.

Būtiska ir grāmatas „Raiņa pēdējā vasara” satura proporcija pret apjomu – nelielais darbs ir izlasāms burtiski vienā elpas vilcienā, taču iegūtās vielas pārdomām ir pārpārēm. Pirmkārt, būtu jānorāda uz to, ka, izlasot šo darbu, iepazīstam patiesībā veselas divas personības. Iepazīstam ne tikai allaž dažādo un nereti noslēpumaino Pliekšāna kungu, bet arī nepazīstamo vai vismaz mazpazīstamo Olīvu Mētru, kura dzīves gājums ir ne mazāk aizraujošs. Ar to vēlējos teikt, ka ilggadējās Raiņa un Aspazijas muzeja speciālistes Astrīdas Cīrules sarakstītais ievads ir būtisks un vērtīgs pienesums jau tā unikālajam grāmatas pamattekstam. Lai arī vietumis Mētras izteiksme var šķist sentimentāli samākslota un tādējādi neizbēgami mulsinoša, šis stāstījums spēs aizraut ikvienu interesentu neatkarīgi no pieredzes un „attiecībām” ar Raini. Jādomā, ka augstas kvalitātes fotogrāfiju reprodukcijas (vēl viens būtisks izdevuma veiksmes mirklis!) ar brašajiem vīriem pludmalē liks pasmaidīt vai vismaz atmaigt ikvienam lasītājam, kurš savās rokās turēs Mētras grāmatu. Šeit neviļus jāatceras Aleksandra Čaka monogrāfija par mākslinieku Jāni Plasi – tāds salīdzinājums nebūt nav lieks, jo tajā, manuprāt, rodama nepārprotama intonatīva un stilistiska radniecība ar Olīva Mētras stāstījumu. Un ne velti – neaizmirsīsim, ka abi teksti tapuši teju vienā laikā. Lai man piedod kā Rainis, tā Čadarainis, bet kādēļ gan ar vienādu vieglumu neuzlūkot bohēmisku ceļojumu ar laivām vai piecu pieaugušu vīriešu spontānu un jauneklīgu aizraušanos ar fotografēšanos jūrmalā?

Olīva Mētras un Raiņa attiecību neparastie apstākļi, melodramatiskā ikdiena un kautrīgie centieni pārvarēt kādu iedomātu psiholoģisku hierarhiju (elks un tam iepretī esošais pielūdzējs) vietumis atgādina sentimentālu audzināšanas romānu. Taču salkano intonāciju izklīdina Mētras stāstījumu pavadošais un neviltotais humānisms. Rainis šeit parādīts no iespējami cilvēciskas pozīcijas, un faktiski Raiņa personība gala rezultātā tiek demitoloģizēta. Un ne tikai – Mētra atklāj arī Aspaziju, kura pavisam ikdienišķi sadzīviskā epizodē vasarnīcas pagalmā ar slotas kātu trenkā kaķim uzglūnošās vārnas. Tas netveramais „lielums”, no kura tā baidās (vai mākslīgi sabaidīti?) skolēni vai studenti, pēc šādām epizodēm, jādomā (un jācer), būs izklīdināts, kā nebijis.

Stāsta unikalitāti iezīmē biogrāfiskā žanra pateicīgā īpatnība – konkrētā fakta tik neizsmeļami dažādā perspektīva, pasniegšanas veids. Jāņa Kalniņa biogrāfisko romānu pārlapojot, atcerēsimies, kā autors burtiski stāv pie Raiņa nāves gultas un bezpalīdzīgi, taču cieņpilni noraugās uz to. Olīvs Mētra turpretī, turot savu solījumu, dodas apciemot dzejnieku neilgi pēc viņa sešdesmit ceturtās dzimšanas dienas. Un neredz to, kā, aizgūstot Kalniņa vārdus, „vasarnīcas nelielajā istabiņā bija ienākusi Melnā māte”. Un ir tikpat negaidīti satriekts kā visa Latvija 1929. gada septembrī. Vēl jo svarīgāk – lasot „Raiņa pēdējo vasaru”, esam ieguvuši pilnīgi jaunu skatījumu uz šo liktenīgo septembra mēnesi un izjutuši arī laikmeta elpu tajā apātiskajā afekta stāvoklī, kāds neizbēgami jūtams sabiedrībā vēl pēc dzejnieka bērēm. Būtiski atcerēties, ka ne Dobrovenska, ne Kalniņa darbā Olīva Mētras klātbūtne Raiņa pēdējos dzīves mēnešos nekad netiek pieminēta, lai arī, lasot paša Mētras iespaidus, jāatzīst šīs nelielās draudzības nozīmīgumu. Tas nelielo piezīmju grāmatiņu „Raiņa pēdējā vasara” padara par obligātu Raiņa un Aspazijas cienītāju grāmatplauktu saturu papildinošu vienumu. Jāatzīst, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mēs vispār mēdzam pārlasīt ievērojamu cilvēku dzīves gājumu (vienalga – monogrāfiju, romānu vai eseju formā), ir drīzāk neticība un nevēlēšanās pieņemt šo personību nāvi. Arī par Raini dažādajos laikmetos tapušie darbi piedāvā absolūti atšķirīgus veidus, kādos tiek pasniegts viens un tas pats traģiskais koncepts – skumjā atziņa, ka cilvēks mirst vientulībā.

Viens no acīmredzamākajiem Olīva Mētras biogrāfisko piezīmju veiksmes iemesliem ir to laicīgā izdošana. Lasītājam tiek dota unikāla iespēja vēlreiz atgriezties Raiņa vasarnīcas šaurajā pieticībā, otrā stāva verandā, kuras gaišie logi apspīd dzejnieka tumstošo vaigu vienā no atpazīstamākajām fotogrāfijām. Dota iespēja pludmalē ieraudzīt kādu vienatnīgu sirmgalvi uzlūkojam jūru.  Lai arī paskries vēl simt piecdesmit gadu, Raiņa personības un daiļrades ietekme uz latviešu literatūru un kultūru būs un paliks tikpat neizsmeļama, kāda tā bijusi līdz šim.

 

Arnis Koroševskis, Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists.

Oriģinālā publikācija literatūras portālā “Ubi Sunt” 2014. gada 8. septembrī.

Pārstrādātā publikācija tapusi 2021. gada aprīlī.