Gaišajam salonam piestāv šodienas saulainums.
Vienā rokā man ir aploksne. Tā ir viegla, bet es to turu uzmanīgi, it kā tajā būtu kas trausls, nevis papīrs. Otrā rokā — krēsla paliktnis. Skaists, krāsains, veidots ar rokām, kas zinājušas, ko nozīmē darīt kaut ko lēni un ar mīlestību. Dzija vēl glabā pieskāriena siltumu.
Acis atrod koka krēslu, kuru drīkstu pārvietot, noliekot to tā, lai skatiens caur logu ieplūstu Akuratera dārzā. Uzklāju paliktni, un apsēžos, it kā pieskaroties mieram. Krēsls pieņem svaru klusējot.
Jūtu, kā manu seklo un ātro elpu nomaina lēna un dziļa.
— Vai laiks šeit apstājas?
— Nē. Tas iemācās gaidīt.
“Te un tagad” sajūta notiek pati no sevis — kad rokas tur kaut ko svarīgu un acis atradušas savu horizontu. Aiz loga varētu būt jebkurš gadalaiks. Tas ir mazsvarīgi. Svarīgs šķiet skatiens, kas uz brīdi nepieder nevienam kalendāram.
— Kāpēc šeit ir tik kluss?
— Tāpēc, ka tu klausies.
Atveru aploksni — kā bērns, kuru vienmēr aizrauj pārsteigumi.
Gribas visu izlasīt uzreiz, un vienlaikus gribas neizlasīt — lai pārsteigums nebeidzas.
Gaisma pārslīd pāri papīram. Akuratera dārzs ir turpat — ne tekstā, ne istabā, bet starp lūgumu saprast un atļauju nesaprast. Dārzs kļūst par dzejas turpinājumu.
Gaisma no loga iekrīt vārdos, un tie kļūst caurspīdīgi. Ķermenis, dzeja un telpa uz mirkli elpo vienā ritmā. Vientulība ir pilna. Klusums nav tukšs. Viss kļūst personisks. Kā atmiņa, kas nekad nav bijusi, bet tomēr pazīstama.
— Ko man darīt ar šīm domām?
— Atstāj tās.
Muzejs šajā brīdī vairs nav tikai vieta, kur glabā atmiņas – tas kļūst arī par vietu, kur tās rodas.
— Vai šie jautājumi, kurus lasu, ir uzdevumi?
— Nē. Tie tikai atver iekšējo telpu.
Sevī atpazīstu tās pašas bailes, ilgas un klusumus… Sajūtu vārdos neaprakstāmu saikni ar Jāni Akurateru.
Kādā brīdī atceros par laiku. Ir jāceļas. Krēsls paliek.
— Vai es varu iet?
— Protams. Bet kaut kas paliks.
Logs turpina skatīties. Dzeja aizveras, bet ne pilnībā. Kaut kas paliek atvērts.
Te.
Un tagad.
P.S. “Te un tagad” nav metode, ko var apgūt un aiznest līdzi kā prasmi. Tā ir atļauja sev nepaskaidrot, nepierādīt, neformulēt. Atļauties būt klātesošam tik ilgi, cik nepieciešams. Varbūt tikai vienu dzejoli. Varbūt vienu jautājumu. Varbūt vienu elpas vilcienu, kas pēkšņi kļūst dziļāks.
Alise Mētra
Uzzināt vairāk par TE UN TAGAD
