2021. gada 11. oktobrī Ojāra Vācieša muzejā notika ikgadējais vidusskolēnu literārais konkurss “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārā balva 2021”. Tajā skolēni no Pārdaugavas skolām Ojāra Vācieša muzeja telpās radīja dzejas un prozas jaundarbus.
Piedāvājam iepazīties ar konkursa laureātu darbiem.
3. vieta
Marta Dreimane, Āgenskalna Valsts ģimnāzija
Manām flīzēm
eksistences faktam nevar piesiet moralitāti
un varbūt tu melo par visu, visiem, sev
bet tev rokās ir nazis un prātā doma:
varētu nonākt ziņās
tā vietā tu ziedo jaunos kartupeļus ikdienas ģeometrijai un ceri, ka pašmācītais instinkts pāries
bet tu stāvi uz tilta un domā:
kas pamanīs? kam pietrūks?
ja ļoti grib, var sabojāt dienu arī autobusa šoferim
un garāmgājējiem
bet tas būtu ļauni un tu joprojām jūti mazas nāves svaru savās rokās un nagi kož ādā, līdz piesauc asinis
nav smuki tā domāt. bet tā domāt ir ikdiena un varbūt tas palīdz būt un just un radīt
van gogs ēda dzeltenu krāsu. ne jau lai izvilktu no tās laimi, bet tādēļ, ka arī viņa prāts bija pretinieks
2021-2003=18 un tu vari tikt pie kā garšīgāka par pigmentu, bet tev ir paaudžu pieredze par to, cik slikta doma tā ir
un kādēļ tu maksā 50 eiro stundā, ja tik un tā pusnaktī sēdi uz vannasistabas grīdas ar piezīmēm rokās?
vēlme nebūt nav morāla
kas to izlēma? kas mācīja?
varbūt tie, kam aiz tevis būtu jāsavāc, jāmēģina izburtot piezīmes nekārtībā un putekļos
par to ir grūti rakstīt. varbūt tāpēc, ka tas ir fons un tev vienmēr patikusi negatīvā telpa. varbūt tāpēc, ka trīs tabletes dienā to aizliedz kā groziņu trūkums veikalā
ir atskurbinoši izlēkt no autobusa kāsējošai – ne infekcija, bet tantiņu lēto smaržu mākonis.
vai slēpties aiz aromāta, kā viņas? neticu, ka esmu vienīgā
ne šajā paaudzē, ne tajā
2. vieta
Katrīna Timpare, Āgenskalna Valsts ģimnāzija
Vieta Nr. 12
Āgenskalna adrese ir viņš. Visas ielas, mājas numurētas secīgi. Pēc kārtas, izmantojot tikai trīs vārdus – viņa vieta viens, viņa vieta trīsdesmit viens. Ilgu laiku šīs vietas bija slēgtas, varbūt renovētas. Tās renovēju es, mainīju numurus un adreses. Tagad vietu nosaukumi skan – Māras, aizmirst, ka ar viņu šeit nāci, dīķis, Arkādijas, man pietrūkst viņa lūpu, parks, Uzvaras, te viņš tevi atstāja un pameta, parks.
Vieta numur divdesmit viens jeb Māras, nedomā kā ar viņu šeit nāci, dīķis. Tur vienmēr spīdēja saule. Ūdenī bija sakrituši simtiem mazu spoguļu, kas spīdināja viens uz otru. Un es tiem pretī. Bet viņš, niecīgi un gaužām riebīgi, periodiski spīdināja savu blāvo gaismu. Kamēr es staroju dīķim un spoguļiem līdzi, viņš man meta ar pīļu maizi. Pirmais gabaliņš, ka viņš negribēja nākt. Otrais par to, ka atkal jāsatiek mani, tas viņu māc. Pēdējo gabaliņu viņš triec īpaši stipri. Trāpa tieši, kur sāp un atskan vārdi: “Es esmu noguris no tevis, gribu, lai tu brauc uz savu māju.”
Vieta numur trīs jeb Arkādijas, ak, man pietrūkst viņa lūpu, parks. Renovējot ielas, numurus un vietas, jārenovē vesels parks. Jāizmet ir soliņi un jānodedzina pats parks. Sākumā viņš kurināja parku, kvēli skūpstīja un nedomāja par garām braucošo tramvaju ar viņa māsām, par pamāti, kura gāja garām. Tā garām pagāja vasaras dāmas, ieliekot kabatās viņa jūtas un kvēlumu. Tās atstāja sapuvušu rudens ābolu. Tagad viņam viss šķiet kā rūgtens, tārpains, negaršīgs ābols, un es biju šī ābola puvums. Tāpēc viņš mani atkal sūtīja mājās.
Vieta numur vienpadsmit jeb Uzvaras, te viņš mani atstāja, parks. Tas bija ceturtdien, kad saule sildīja viss spožāk. Es ievēroju viņa noteikto nerunāšanas badu jau piekto dienu. Nu bija klāt mielasts. Uz pirmā soliņa pa labi, kur sakuras vistālāk, bet pīles vistuvāk, viņš pagarināja termiņu badam. Uzliekot mūža ieslodzījumu runāšanai un viņa satikšanai. Viņš pasludināja, ka es esmu lieka un tikai traucēju viņa dzīvi. Ieslodzījums stājas spēkā no šī brīža. Un viņš nerunāšot ar mani, lai kā es viņam to lūgtu. Viņš atvēzējās, lai kā tiesnesis uzsistu uz sola, bet sitot viņš trāpīja man. Sitiens bija vēss un auksts, bet tomēr tas bija pēdējais apskāviens, kas man no viņa bija ļauts.
Nu renovācija ir galā. Visas ielas tagad citādi sauc – vieta numur pieci, vieta, nav jau tik slikti. Bet ir viena vieta, kuru es nepārsaukšu. Vieta numur četrpadsmit jeb viņa dzīvoklis, ak šausmas! Tur palika pārāk daudz, tur palika mans pirmais mīlu, manas kvēlākās jūtas, mana naivā uzticēšanās un viņa gulta. Bet galvenais, ka tur palika viņš pats, vietā numur četrpadsmit jeb Bauskas ielas skaļākais gals.
1. vieta
Dārta Justīne Kolāte, Rīgas Valsts vācu ģimnāzija
Vīnoga
Ir karsts vasaras rīts. Debesis ir tukšas, ja neskaita lielo, spožo bumbu, kas, kā jau parasti, mani silti sveicina. Jūtu, kā pamazām iegūstu apziņu. Pie manis pienāk divi vīrieši un sāk mani pētīt. Tad viņi pāriet pie manām māsām un arī es tās nopētu līdz ar viņiem. “Drīz jau būsiet gatavas!” viņš gandarīti nosaka un aiziet tālāk. Mani pārņem patīkams satraukums. Vēl tikai nedaudz, un mans piedzīvojums varēs sākties. Man gan nav laika izjūtas, bet izskatos es labi, jo manas māsas izskatās labi, un tas ir pats svarīgākais. Es esmu vīnoga, un manas īsās dzīves mērķis ir sagādāt prieku un baudu citiem, un, kamēr es par to domāju un noskaņojos ceļojumam, jau ir pienācis laiks doties.
Mūs sāk atdalīt un likt kastēs. Tur es satieku arī citas savas kolēģes. Viņas ir novārgušas un mīkstas, tādēļ daudzas izkrīt jau novākšanas posmā (kas gan ir retums). Man palika viņu nedaudz žēl, tomēr tas atstāja lielākas izredzes man un manām māsām tikt tālāk. Katras vīnogas sapnis tomēr ir nokļūt kādā jaunā vietā.
Tad mēs nonākam uz garās letes. Pēc nelielas klaboņas mēs sākam slīdēt uz priekšu. Kvalitātes kontrole. Šis posms nevienam nepatīk, jo tas var būt izšķirošais brīdis. Pēkšņi es sajūtu, kā paceļos gaisā. Tā es tur šūpojos kādu laiku, kamēr roka, kas mūs tur, domā, vai esam pietiekoši kvalitatīvas. Es atrodos pašā ķekara galā. Mani pārņem tāds uztraukums, ka uz brīdi es atslēdzos un, kad atgūstu samaņu, jau atrodos citā kastē, pilnīgā tumša. Ārpusē dzirdama maiga dūkoņa. Es nolemju atpūsties un uzkrāt spēkus. Pēkšņi atveras kastes vāks un mani apžilbina spožās lampu gaismas. Es paskatos apkārt un saprotu, ka esmu ielikta pārdošanas maisiņā. Man izdevās! Es esmu nokļuvusi ārzemēs!
Te gan nav kā Itālijā! Ir ļoti auksts, un spožā bumba debesīs mani vairs nesveicina, bet gan kautrīgi sēž aiz mākoņiem. Es nezinu, kā šeit ir vasarā, bet izskatās, ka karstāk nekā Itālijā, jo koku lapas ir tā apdegušas, ka tās ir kļuvušas oranžas un sarkanas, bet citiem kokiem tā sakaltušas, ka pat nokritušas. Tagad esmu nokļuvusi savā galapunktā – Centrāltirgū. Pēc noklausīšanās pārdevējas sarunā ar pircēju, sapratu, ka tas ir Rīgā, Latvijā, un šodien ir mana pirmā darba diena.
Mans pienākums ir sevi uzturēt labā formā un nesabojāt mana ķekara kopskatu. Pārdevēja ir ļoti jauka. Viņa pat speciāli izlika mani ārā no maisiņa vidus, lai es visu varētu pārskatīt. Tad pie mūsu stenda pienāk sieviete, kura grasās nopirkt vīnogas. Šajā brīdī es sapratu, ka savu uzdevumu esmu godam izpildījusi, jo tieši mana ķekara dēļ viņa izvēlējās mūsu maisiņu. Pārdevēja mūs sniedz sievietei pretī, un es pēkšņi sajutu, kā atdalos no ķekara un strauji nokrītu zemē. Atpakaļceļa vairs nav. Kāds putns mani pabaksta uz priekšu un es aizripoju tālāk, līdz es nonāku pie pašas rensteles malas. Es skatos uz spožo bumbu, kas nu vairs galīgi nav tik spoža, un lūdzos, kaut nenokristu. Man skatoties, debesis aizsedz tumšs stāvs un viss aptumst. Savu pienākumu es izpildīju.
