Krišjānis Barons

Krišjāņa Barona mūžs aptver nozīmīgu laikposmu visas latviešu tautas vēsturē – no klaušu laikiem līdz Latvijas valstiskumam. Krišjānim Baronam bija lemts laikmetu mestajām laipām pārnest pāri 19. gadsimta vidū paustās jaunlatviešu idejas par latviešu tautas patstāvību, izglītību, līdzvērtību, saimniecisko un kultūras attīstību, kas ļautu nepazust lielo tautu vidū, būt klāt Brīvības cīņās, jaunās Latvijas valsts pirmajos pastāvēšanas gados, kļūstot par to nesaraujamo paaudžu saiti, kas lika garīgo pamatu Latvijas nākotnei.

Folklorists, rakstnieks, publicists, viens no ievērojamākajiem jaunlatviešiem un kultūras darbiniekiem Krišjānis Barons dzimis 1835. gadā 31. oktobrī Strutelē. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā, pēc tam devies uz Tērbatu, kur studējis matemātiku un astronomiju. Šeit līdz ar citiem latviešu studentiem piedalījies Tērbatas universitātes latviešu studentu pulciņā. Studijā laikā tapušas pirmās Barona publikācijas laikrakstam “Mājas Viesis”. 1859. gadā, kājām dodoties no Tērbatas līdz mājām Dundagai, Barons aicināja cilvēkus vākt tautasdziesmas un guva iedvesmu pirmajai Baltijas ģeogrāfijas grāmatai “Mūsu tēvzemes aprakstīšana” (1859).

1861. gadā, Tērbatas draugu Krišjāņa Valdemāra un Jura Alunāna aicināts, Barons devies uz Pēterburgu. 1862. gada vasarā Valdemārs sāka izdot nedēļas laikrakstu “Pēterburgas Avīzes”, un Baronam uzņēmās laikraksta faktisko rediģēšanu. Tā bija daudzpusīga avīze, kurā tika publicēti raksti gan par saimnieciskiem, gan izglītojošiem, tiesiskajiem, zinātnes un mākslas jautājumiem. “Pēterburgas Avīžu” uzdevums latviešu kultūras vēsturē bija popularizēt tautā nacionālās idejas. Darbs nebija viegls, jo latvieši atradās vācu muižniecības politiskajā un ekonomiskajā atkarībā. Barons un Valdemārs centās ar avīzes starpniecību modināt, iedrošināt, atklāt un celt tautas pašapziņu un vairot praktiskās zināšanas. Barons laikrakstā publicēja teju 150 rakstu par dažādām zinātņu nozarēm – astronomiju, fiziku, ģeogrāfiju, dabaszinātnēm, tehniku, etnogrāfiju. Valodniecībā viņš pievēršas latviešu ortogrāfijas uzlabošanai, ieviesa starptautiskus jēdzienus zinātniskajā literatūrā. Publicējis arī dzeju un satīriskus dialogus.

Tomēr zināmākais Barona devums ir latviešu tautasdziesmu vākšana, kārtošana, rediģēšana un izdošana. 1878. gadā Barons pārņēma Friča Brīvzemnieka iesākto tautasdziesmu vākšanas un kārtošanas darbu. Ierosme veidot tautasdziesmu krājumu radās Valdemāram, tomēr viņš rosināja izdot vien izlases krājumu ar skaistākajām dziesmām. Barona uzskats bija citādāks, to viņš pauž arī “Latvju dainu” ievadā: “Mēs vēlamies tik pilnīgu krājumu, cik vien tas ir iespējams”.

Kopdarbā ar Henriju Visendorfu – tirgotāju, žurnālistu, lielā mērā arī “Latvju dainu” finansētāju un organizatorisko darbu veicēju – izdevis akadēmisko tautasdziesmu krājumu “Latvju dainas” sešos sējumos (1–6, 1894–1915) ar 217 996 dziesmām un plašu ievadi. Dziesmas krājumā sakārtotas pēc Barona izstrādāt sistēmas, secīgi aptverot visu cilvēka mūžu. Barona “Latvju dainas” ir līdz šim nepārspēts latviešu tautasdziesmu apkopojums, kas līdz mūsdienām glabājās oriģinālkartotēkā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Krišjānis Barons atmiņas rakstījis kopš 1919. gada. Gan skolēnu burtnīcās, gan uz atsevišķām lapām, daudzas – uz aplokšņu otras puses, kuras varēja izmantot piezīmju rakstīšanai. Vēlāk viņa vedekla Līna tās pārrakstījusi mašīnrakstā.

Dainu tēva rakstītās atmiņas pārtrūkst pusvārdā, aprakstot mājskolotāja gaitas Ivana Stankēviča ģimenē Krievijā, Voroņežas guberņā. Ja pirmie gadi pie Stankēvičiem ir maizes darbs, tad vēlāk jau jūtama īpaša garīga tuvība muižnieka Stankēviča un mājkalpotāja Barona starpā – viņiem daudz kopīgu interešu, līdzīga attieksme pret dzīvi. Klausot sirdsbalsij, Ivans Stankēvičs kādreiz apprecējis dzimtļaužu meiteni, tādējādi nostājoties pret savas kārtas sabiedrības priekšrakstiem. Krišjānis Barons nav bijis radikāls savā rīcībā, vismaz ārēji ne, tomēr savulaik apprecējis Dārtu Rudzīti – kalponi, kura nebija baudījusi nekādu skolas izglītību un tikai krietnā vecumā pirmoreiz uzrakstījusi pati savu vārdu. Baronu tādēļ no sabiedrības neviens neizstūma, atšķirībā no Stankēviča, kura laulību baznīca neatzina, un pirmie četri bērni tika uzskatīti par ārlaulībā dzimušiem. Bet vai par Krišjāni un Dārtu arī nevarēja jautāt – kas viņiem, augstskolu baudījušam jauneklim un nemācītai kalponītei, kopīgs?

Tieši  Uderevkas muižā iesākās Krišjāņa Barona mūža darbs – tautasdziesmu sistematizēšana “Latvju dainu” izdevumam.

Krišjāņa Barona mūžs vienmēr bijis saistīts ar spēcīgām sievietēm. Bērnībā tā ir viņa māte Eņģele, kura pēc vīra Jura nāves paliek viena ar krietnu bērnu pulciņu. Tieši viņa iemāca bērniem patstāvību, mērenību un taupību, ko vēlākajos gados Krišjānim Baronam piedēvē gluži vai par vienīgo apspriešanas vērto rakstura īpašību.

Barons ilgus gadus dzīvojis taupīgi, studiju laikā pat trūcīgi. Vēstulēs no Tērbatas students Krišjānis sūkstās par mēteli, kurā kauns jau uz ielas rādīties. Dzīves pieredze mācījusi visu rēķināt, pierakstīt, būt skaidrībā par finansēm. Vēlāk arī dainu kārtošana bija brīvprātīgs darbs, par ko neviens nemaksāja, un regulāru ienākumu kļuva aizvien mazāk. Sīki un smalki uzskaitot visus ieņēmumus un izdevumus, Barons jūtas svarīgs, šī uzskaite, viņaprāt, bija būtiska ģimenes budžeta lietderīgā izmantošanā. Arī dēls Kārlis pēc laulībām saņem vēsti no tēva, kurā uzskaitīti visi tēriņi, kas radušies gan Kārli skolojot, gan kopā dzīvojot.

Tomēr izglītības dokumenta esamība vai neesamība Krišjānim Baronam nekad nav bijusi pamats spriedumam par cilvēku. Arī par vistuvāko – viņa sievai Dārtai piemīt tādas īpašības, ko skolas solā apgūt nevar. Tās nāk no sirds. Dārta ir pāris gadus jaunāka par Krišjāni. Dzimusi Limbažos. Tautā saukta par bārenīti, jo agri zaudējusi vecākus, drīz zudušas pēdas arī citiem radiem. Ilgus gadus dzīvojot Krievijā, tieši Dārta ir tā, kura uzņemas pienākumu sazināties ar Krišjāņa radiem.

Dārta radu atbalstu, stipru dzimtu uzskata par milzīgu dzīves vērtību un tādēļ to sargā, kā spēdama. Ar modernai sievietei neizprotamu atdevību, Dārta līdzās Krišjānim ir kļuvusi par viņa sievietes ideālu. Dārta ir jautra, sabiedrību mīloša sieviete, bet viņas dzīves mērķis var būt piepildīts tikai tad, ja viņa savu misiju var nodot tālāk. Un vedekla Līna izrādās šai misijai piemērota. Ar Dārtu Līnu saista solījums, ar Krišjāni – darbs. Līna redz šo vīru mūža nogalē – apcerīgu, melanholisku, reizē nevarīgu un garīgi stipru. Līna Barona ir trešā sieviete Krišjāņa Barona mūžā, kam lemts kļūt par uzticības personu, Barona piemiņas sargātāju un kopēju.

Līna bija atbalsts arī sava vīra Kārļa Barona darbā. Viņš aktīvi darbojies Rīgas Latviešu biedrībā, ieņēmis nozīmīgus amatus. Presē publicējis rakstus par dabaszinātņu un medicīnas jautājumiem, kā arī lasījis referātus biedrībā. Līna palīdz tos pārrakstīt un tulkot, jo prot vairākas valodas.

Pirmais pasaules karš atnes ģimenei grūtus pārbaudījumus – Brīvības cīņās iet bojā Kārlis Barons (juniors), nesagaidījis savu 19. dzimšanas dienu.

Pēc kara Līna kļūst par īstu Krišjāņa Barona līdzstrādnieci dainu izlases kārtošanā. Pēc Dainu tēva nāves viņa pabeidz un sagatavo izdošanai izlases ceturto daļu. Par īpašu pienākumu Līna uzskata Krišjāņa Barona atmiņu izdošanu.

Mūža pēdējos gados Līna Barona sagatavoja atkārtotai izdošanai arī dainu izlasi, kas iznāca Rīgas Latviešu biedrības apgādā. Līna mirusi ar sirdsslimību 1932. gada 10. oktobrī.

Krišjāņa Barona portretējums nav iedomājams bez viņa līdzcilvēku manāmas vai pat tikai nojaušamas klātbūtnes. Visi viņi veido Barona dzīvi, ietekmē viņa raksturu, domāšanas veidu, attiecības un attieksmi.

Krišjāņa Barona dzīvi raksturo trīs īpašības: tolerance, taupība un kautrība. Viņa spriedumi nekad nebija kategoriski. Redzējis dažādus cilvēkus, dažādas kultūras, dažādu dzīvesveidu, Barons iemācījies dzīvi skatīt visās tās krāsās. Bez skaļa nosodījuma vai pārjūsmīgas uzslavas.

Taupība izpaudās ne tikai saudzējot mēbeles un lietas, apģērbu un papīru, bet arī laiku un draugus. Īpaši pēdējie ir dārgi. Pēc atgriešanās no Krievijas Barons ar skumjām atzīst, ka mainās laiki, tikumi un likumi un vecie draugi arīdzan pa lielākai daļai jau miruši. 1919. gadā no Vecmīlgrāvja pārbraucot dzīvot pie dēla, Barons savā istabiņā novieto lietas, kas viņam ilgus gadus kalpojušas – rakstāmpulti, kas vesta no Ostrogožskas pilsētas, ozolkoka rakstāmgaldu, pie kura Maskavā strādāts. Šeit dēla Kārļa un vedeklas Līnas no Šveices pilsētas Lucernas atvestais suvenīrs – penālis. Un, protams, Dainu skapis. Rakstot atmiņas, kuras iesāktas jau Burtnieku mājā, šīs lietas bija kā dzīvs atgādinājums par bijušiem laikiem un notikumiem. Tās bija kā dzīves skaisto un skumjo mirkļu sataupījums, kam varbūt pat vairs nav praktiskas nozīmes, bet kas sniedz veldzi un siltumu sirdij.

Ironiski, ka par Dainu tēvu dēvētais Barons, kura devums latviešu kultūras un pašapziņas atdzimšanā atbalsojas līdz pat mūsdienām, ar visai kautrīgu attieksmi vērtējis savu darbu un nopelnus. Reti kurš atceras Krišjāni Baronu sakām kādu garāku runu. Pat jaunībā viņš nav bijis dedzīgs runātājs – ne Tērbatas latviešu studentu vakaros, ne Pēterburgā. Viņa balss bijusi klusināta, īpaši valdzinoša, kad ģimenes lokā dziedāta kāda dziesma un pārējiem piebalsojis tēva samtainais baritons.