Rakstnieki un mākslinieki rokās turējuši ne tikai spalvaskātus, pildspalvas un zīmuļus, bet arī ķērušies pie āmuriem, īleniem un adāmadatām.
Ojāra Vācieša veidotais mājas žurnāls "Kvēle". Foto: Vitālijs Vinogradovs, 2016.
Krišjānis Barons ar vedeklu Līnu darbā pie "Latvju dainu izlases”. 20. gs. 20. gadi. Foto: Mārtiņš Lapiņš.
Krišjānis Barons bija iemantojis taupīga, brīžam pat skopulīga vīra slavu. Visam, kas pirkts saimniecības vajadzībām, bija jābūt precīzi reģistrētam “kantora grāmatā”, pat sērkociņu kārbiņai un tramvaja biļetei. Ja to var izgatavot pats, tad tas ir gluži neprāts izdot naudu.
Krišjāņa Barona lupa. Foto: Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.
Vai nu raksturs, vai papīra deficīts veidoja sīksīko Barona rokrakstu, kura izlasīšanai pat, šķiet, pašam ar brillēm vairs nav pieticis. Tādēļ bija jāķeras pie papildlīdzekļa – lupas – gatavošanas. Gadu gaitā gan rokraksts mainījās, gan arī acis vairs nekalpoja kā agrāk, tāpēc lupa bija neatņemama Barona sabiedrotā.
Krišjāņa Barona pašgatavotais spieķis. Foto: Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.
Arī citkārt drošā gaita kļuva mazliet nedrošāka un bailīgāka. Tad noderēja paša gatavots kadiķkoka ceļaspieķis. Stabils, ērts un drošs. Toreiz, 1. pasaules kara gados, Vecmīlgrāvī dzīvojot, ne reizi vien bija jāiznāk uz Burtnieku nama sliekšņa ar spieķi rokā, lai aizraidītu nelūgtos laupītājus.
Jaņa Rozentāla pelnu trauks. Foto: Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja krājums.
Janis Rozentāls bija kalēja dēls, un varbūt kaut kas no bērnībā apgūtajām prasmēm un pieredzes bija palicis viņā uz visiem laikiem. Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja ekspozīcijā atrodas neliels ieapaļas formas trauks ar rokturīti. Janis Rozentāls to esot lietojis kā pelnu trauku. Nostāsts vēsta, ka šo pelnu trauku no plāna vara plāksnes Rozentāls sev esot izkalis pats.
Janis Rozentāls savā darbnīcā Alberta ielas dzīvoklī, ap 1905.–1906. gadu. Nezināms fotogrāfs.
Atmiņas par gleznotāju vēsta, ka viņš esot daudz smēķējis un darbnīca bieži bijusi kā ietīta zilganā dūmakā. Arī fotoportretiem Rozentāls dažkārt ir pozējis ar cigareti rokās.
Andreja Upīša pašgatavotais spalvaskāts. Foto: Andreja Upīša muzeja krājums.
Andrejam Upītim, kā jau no lauku vides nākošam rakstniekam, allaž patikuši dažādi praktiski darbi, tostarp arī iespēja mājas saimnieciskajām vajadzībām no kokmateriāliem izgatavot dažādus noderīgus priekšmetus. Līdzās fotogrāfiju un portretu koka rāmjiem rakstnieks izveidojis sev vairākas rakstāmspalvas.
Andreja Upīša rakstāmgalds. Foto: Ivars Puķe, 2019.
Lai gan Upīša rīcībā bijušas rakstāmmašīnas, mūža garumā viņš savus darbus pārsvarā rakstījis ar roku. Upīts spalvaskātus darinājis no apses – blīvuma dēļ visvieglākā koka un tādējādi darbam parocīgākā materiāla. Jebkuram muzeja apmeklētājam ir iespēja aplūkot un arī paturēt rokās rakstnieka veco spalvaskātu.
Žurnāls "Kvēle". Foto: Mārtiņš Bērziņš, 2021.
Piecdesmitajos gados un sešdesmito gadu sākumā Ojārs Vācietis izgatavoja mājas žurnālu “Kvēle”. Pirmie žurnāla numuri tapa vēl četrdesmito gadu beigās, kad viņš tos taisīja kopā ar brāli Imantu, vēlāk žurnāliņus palīdzēja izgatavot arī sieva Ludmila. Mazajos A6 formāta žurnāliņos, parasti astoņu lappušu biezumā, Ojārs Vācietis humoristiski žurnālistiskā stilā aprakstīja notikumus sev apkārt. Žurnāliņus papildināja dzejnieka ilustrācijas.
Žurnāls "Kvēle". Foto: Vitālijs Vinogradovs, 2016.
“Kvēlēs” Vācietis rakstīja par gluži ikdienišķiem notikumiem, par zīlītēm aiz loga un pusnakts diskusijām. Reizēm dzejnieks izgatavojis pat divus numurus vienā dienā, reizēm ilgu laiku – nevienu, un reizumis žurnālam tapis arī pielikums “Āva”.
Laima Akuratere ar dēlu Jāni Valteru Osi. Klēpī viņiem adīta sedziņa. 1941. Nezināms fotogrāfs.
Dzejniecei un atdzejotājai Laimai Akuraterei, šķiet, padevusies izšūšana. Muzeja krājumā nonākušas zīdaiņa čībiņas un cepurīte, kā arī divas sedziņas, ar kurām Laima segusi savu mazo dēlu Jāni Viesturu Osi. Viena no tām ir adīta sedziņa, kuru rotā izšuvumi un aptamborētas malas.
Bērna sedziņa. Foto: Ints Sedlenieks.
Baltās kokvilnas sedziņas malu rotā ziediņi, zeltīti spārnots zirdziņš, taurenītis un putniņš, kuru, visticamāk, Laima ir izšuvusi pati.
Iespējams, ka Laimai šiem tēliem ir bijusi īpaša nozīme, jo dažkārt vēstulēs Laima savu dēlu uzrunā: “mīļais zelta zirnīt”, “mīļais zelta cīrulīt”, “mans mīļais zeltspārnīt”.
Autori:
Andris Ērglis, Krišjāņa Barona muzejs;
Dace Vosa, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs;
Arnis Koroševskis, Andreja Upīša memoriālais muzejs;
Mārtiņš Bērziņš, Ojāra Vācieša muzejs;
Maira Valtere, Jāņa Akuratera muzejs.
Izmantoti materiāli no muzeju, kā arī no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma.
