Stāsta autors: Mārtiņš Bērziņš, Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists. Izmantoti materiāli no Ojāra Vācieša muzeja krājuma.
Spēcīgs latviskais akcents
Ludmilas Azarovas bērnība pagājusi Krievijā, bet visu dzīvi viņa iestājās par Latviju un latviešu valodu.
Ludmila Azarova uz Ojāra Vācieša veidotā mājas žurnāla "Kvēle" vāka, 1957. Foto: O. Vācietis. OVM_15854
Zaķa grāmata, Ludmilas Azarovas pirmā grāmata. OVM_16233
Ludmila Azarova latviski iemācījās runāt tikai desmit gadu vecumā, tomēr viena no pirmajām viņas grāmatām bija latviešu valodā. Grāmatiņa zaķa formā pavisam nejauši tika atrasta Carnikavā, bēniņos, Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas vasaras mājā, kur tagad dzīvo viņu mazdēls Mārtiņš Vācietis.
Zaķa grāmatas iekšpuse, Ludmilas Azarovas pirmā grāmata. OVM_16233b
Tā dāvināta Ludmilai Azarovai gada jubilejā 1936. gada 12. aprīlī (Ludmila Azarova dzimusi 1935. gada 11. aprīlī). Šajā laikā Ludmila kopā ar mammu Emmu Azarovu un tēti Timofeju Azarovu dzīvoja Maskavā. Nav norādīts ne grāmatas autors, ne izdevējs, ne arī izdošanas vieta. Dzejolīši veltīti Lieldienām. Iespējams, pirmā grāmata latviski, ko Ludmilai lasījusi mamma. Tā varētu būt arī pirmā grāmata Ludmilas Azarovas bibliotēkā.
Людмилa Азарова, "МАРТ" (Marts). Советская молодежь. Nr. 198 (06.10.1957)
Ludmila Azarova lieliski prata latviešu valodu, tomēr dzeju dzīves lielāko daļu rakstīja krieviski. 1957. gadā Azarova laikrakstā «Coвeтскaя молодежь» publicēja dzejoli «Mapт» («Marts»), 1961. gadā klajā nāca dzejnieces pirmais dzejoļu krājums “Мост” (“Tilts”).
Людмилa Азарова, "Cильный латышский акцент" (Spēcīgs latviskais akcents). Рига: Лиесма, 1974.
Dzejnieces trešā dzejoļu krājuma nosaukums ir “Cильный латышский акцент” (“Spēcīgs latviskais akcents”). Cenzūra iebilda gan pret iecerēto melno grāmatas vāku, gan pret nosaukumu – sen laiks runāt krieviski bez akcenta. Vāka krāsu dzejniece nomainīt atļāva, bet nosaukumu nē. Grāmata tika publicēta.
Ludmila Azarova pavada Bertu Vācieti Rīgas autoostā, 1956. gads. Foto: O. Vācietis [fragments]. OVM_13415_1
Ludmila Azarova: “Es uztveru abas savas tautības nevis kā diskomfortu (man nācies dzirdēt arī šādu sūrošanos), bet kā savdabīgu veiksmi, dvēselei tie ir divi spārni. Šī sajūta mani nepamet arī darbā. Man ir tuva šī zeme, bet vienlaikus esmu saglabājusi iespēju uz to paskatīties it kā no malas. Es spēju to dievināt un tajā pašā laikā runāt kritiski un skarbi. Mana absolūti precīzā iekšējā sajūta – es vienmēr būšu mazākuma pusē. Latviešu tauta arī ir mans mazākums šajā milzīgajā pasaulē starp lielām tautām.” (Mintauts Ģeibaks. Viss šausmīgais ir mūsu roku darbs. Latvijas Vēstnesis, Nr. 8, 1993, 1. apr.)
Ludmilas Azarovas ekslibris. Māksliniece Jeļena Antimonova, 1981. OVM_14254
Ludmila Azarova krieviski atdzejojusi Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Raiņa, Aleksandra Čaka, Edvarta Virzas, Ārijas Elksnes, Mirdzas Ķempes, Māras Zālītes, Knuta Skujenieka, Montas Kromas u. c. latviešu dzejnieku dzeju. Tulkojusi operas “Baņuta” un “Zelta zirgs” libretus, latviešu dramaturgu – Gunāra Priedes, Pētera Pētersona, Ārija Geikina un Māras Zālītes – lugas. 1960. gados Azarova bija nedēļas laikraksta “Литературная газета” un citu Maskavas laikrakstu korespondente Latvijā. Viņu pašas dzeju latviski atdzejojis Ojārs Vācietis un Māris Čaklais.
Ludmila Azarova vairāk bija pazīstama kā izcilā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša sieva un bieži vien labprātīgi palikusi viņa ēnā.
Ludmila Azarova un Ojārs Vācietis ceļojumā, 1960. gadi. Autors nezināms. OVM_6914
Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova, 1968. J. Poiša foto. OVM_8548
“Protams, ka mūsu ģimenē viņam piederēja dzejas monopols. Viņš bija ļoti prasīgs un uzmanīgi sekoja, lai neviens nerakstītu pantiņus. Jo dzeja ir sūtība. Viņš baidījās no paviršības. Ojārs mani atzina pats pēdējais. Un tas, ka es nopelnīju viņa atzinību, man nozīmēja ļoti daudz. Es pat pieļauju, ka tad, ja viņš nebūtu tik prasīgs un reizē arī tik nežēlīgs, es neko nebūtu izdarījusi.”
Ludmilas Azarovas pašportrets, labojumi, iespējams, Ojāra Vācieša rokrakstā. Bez datuma. OVM_15782
Uz Ludmilas Azarovas rakstāmgalda tagad nolikts dzejnieces pašportrets. Labojumi, iespējams, Ojāra Vācieša rokrakstā. Pēc Ojāra Vācieša aiziešanas mūžībā, Ludmila Azarova rūpējās pār viņa piemiņas saglabāšanu un darbu izdošanu. Lielā mērā tieši pateicoties viņai tapa Ojāra Vācieša muzejs.
