“Pie bagātās kundzes’’ – 55

2024. gadā pēc Andreja Upīša darbu motīviem uzņemtā mākslas filma “Pie bagātās kundzes’’ svin 55 gadu jubileju.

Foto: Guntis Grunte. Rīgas Kino muzeja krājums, RKM 14128

2024. gada 8. septembrī apritēja 55 gadi, kopš Latvijas melnbaltā kino gulbja dziesmas, latviešu filmu klasikas pērles, kinorežisora Leonīda Leimaņa izcilās mākslas filmas “Pie bagātās kundzes” pirmizrādes Rīgas Kino namā. Filma ir uzņemta Rīgas kinostudijā 1969. gadā pēc Andreja Upīša romāna “Smaidoša lapa” (1937) motīviem. “Smaidoša lapa” tika veidots kā romāns novelēs, attiecīgi ekranizācijā izmantotas noveles “Pie bagātās kundzes”, “Numurs kaklā”, “Ziedi smiltīs” un “Frīdis”.

Leonīds Leimanis tiek dēvēts par latviešu kino pēdējo romantiķi, un savā pēdējā darbā režisors ir radījis skaistāko kino stāstu par pagājušā gadsimta Rīgu 30. gados. Kinofilmā galvenajā – Oļģerta Kurmja – lomā filmējies leģendārais latviešu aktieris Eduards Pāvuls, savukārt otrā galvenā – Emmas Kārkls – loma ir tolaik jaunās aktrises Līgas Liepiņas pirmā oficiālā parādīšanās kino (pēc debijas režisora Rolanda Kalniņa “plaukta” filmā “Četri balti krekli”).

Kinorežisors Leonīds Leimanis 60. gadu nogalē aktīvi uzsācis darbu pie romāna „Smaidoša lapa” ekranizācijas. 1969. gadā Upīts vēstulē kinorežisoram raksta, ka viņa skatījumā romāns nav filmai piemērots un aicina režisoru drīzāk aplūkot kādu no Upīša komēdijām, romānu “Pirmā nakts” vai visdrīzāk lugu-līdzību “Ziedošais tuksnesis”.

Par spīti rakstnieka viedoklim, pēc atsevišķām romāna nodaļām jeb novelēm veidotā kinofilma “Pie bagātās kundzes” (1969) kļūst par vienu no visu laiku veiksmīgākajām un ikoniskākajām pilnmetrāžas melodrāmām Latvijas kino vēsturē. Šādi panākumi tiek gūti pateicoties gan izcilajam aktieru sniegumam, gan režijai, gan atpazīstamajai komponista Marģera Zariņa (1910–1993) mūzikai, taču visbeidzot un galvenokārt – Andreja Upīša talantam un izdomas bagātībai.

“ – “Jaunākās Ziņas”, “Sevodņa’’, “Rigasche Rundschau” … ”Jaunākās Ziņas”, “Sevodņa”, “Rigasche Rundschau”… ”Jaunākās Ziņas” –

Tā viņa sauca katru vakaru, līdz viduklim laukā izliekusies pa sava kioska lūku. Ap galvu biezs, pelēks, apsvilušā lapsādas apkaklē ieauts lakats, cimdi apgrieztiem galiem, pa tiem rēgojās laukā tukli, salā un vējā apsarkuši pirksti. Apaļā seja tāpat tumši sārta. Uz nolaistās lūkas, kas viņai izpildīja galda vietu, sakrautas avīžu čupas, sānu atvirtņiem piesprausti mākslas žurnāli ar bildēm – ‘’Berliner Illustrierte Zeitung”, “Hamburger Illustriete”, “La petite Parisienne”, “Eross”, ‘’Vecpuisis”, “Elegance”, “Sikspārnis” un vēl dažādi citi. (..)

Man iepatikās šī Ieva Kalnkāja (virs lūkas bij tāds uzraksts zaļi iekrāsotiem burtiem). Vispār man patīk cilvēki, kas nestāv savā veikalā sabozušies, it kā kāds tos tur ar varu ieslodzījis. Publika mīl reklāmu, arī nelielu piekrāpšanu viņa neņem ļaunā, ja tikai pie tam dabū dzirdēt pietiekoši daudz laipnības un glaimu.”

“Pie bagātās kundzes”

Foto: Guntis Grunte. Rīgas Kino muzeja krājums, RKM 16732

“Sevišķs gadījums mūs satuvināja vēl vairāk. Kādu vakaru, kad biju saņēmis savu kārtējo “Sportu” un Kalnkāja saskaitījusi manus trīsdesmit santīmus, viņa nesteidzās vis tos pa paradumam iebērt koka bļodiņā. Paskatījās man acīs un pasmaidīja (viņai bij ļoti skaisti balti zobi).
– No vakardienas “Sports” maksā trīsdesmit pieci. Akcīze atkal paaugstināta.
Es nosarku: jau tā tos divus santīmus biju sameklējis veco bikšu kabatā.
Kalnkāja laikam saprata manu nelaimi.
– Tas nekas, ņemiet vien, gan jau citu reizi.”

“Pie bagātās kundzes”

“ – Jā … – Kārkls ierunājās vilcinādamies, kad, darbu nobeidzis, nosēdos blakām un nolocīju krekla piedurknes.
– Jā … Tad rītu mums pienāks vēl viens jauns cilvēks.
Es gaidīju, ko viņš tālāk teiks. Neko pārsteigts nebiju, sen jau manīju, ka kaut kas viņam visu laiku prātā. Tikai pēc laba brīža viņš turpināja:
– Mūsu meita nāks mājās …Pusotra gada – tas ir diezgan ilgs laiks. Mūsu Emma…
Biju jau pieradinājies neprasīt nelaikā, kamēr viņš pārdomā un stāsta pats. Starpbrīži gari, grūti viņam nācās dabūt laukā.
– Tagad viņai jau būs astoņpadsmitais gads … Viņš grūti nopūtās. – Cilvēks nekas, tikai tā viena nelaime …
– Kas par nelaimi?
– Pusotra gada mazgadīgo kolonijā … Tā ir dieva sodība. Ko mēs neesam pārcietuši …Un saprast nevar,, no kurienes viņa to ņēmusi. Ne manos, ne sievas rados zagļa nekad nav bijis. Laikam taču tas pats nolādētais kara un bēgļu laiks. ‘’

“Ziedi smilktīs”

“Kalnkāja bija lasījusi par Valmierā, Liepājā un Āgenskalnā uzlauztiem un apzagtiem kioskiem un ārkārtīgi bažījās tāda paša likteņa. Viņa vispār neprātīgi baidījās zagļu, katru vakaru avīzē vispirms meklēja ziņas par atmūķētām durvīm un izrautām rokas somiņām – protams, arī man bij jāinteresējas par to un jāspriež līdz. Runādama tā uztraucās, ka rokas sāka trīsēt, reizēm viņa tās pat lauzīja vaimanādama, pasaulē aiz zagļiem vairs neesot dzīves, tad jau labāk tūliņ ielēkt Daugavā nekā visu mūžu dzīvot vienās bailēs un briesmās.”

“Pie bagātās kundzes”

“Tā es uzkāru numuru kaklā un izbraucu darbā. Peļņa te izrādījās diezgan sīva. Ziemas laikā, stundām ilgi stāvot ielas malā, nejauki sala rokas un kājas – diezgan cik silts man tas mētelītis arī nebij. Konkurence ārkārtīgi liela, pasūtītāju maz. Ābolus un kartupeļus tādā salā neviens neveda pilsētā. Ar tām sīkajām mantām no viena veikala uz otru tikai santīmus varēja nopelnīt. Vairāk izredzes no bagāžas stacijā. Bet te stūmēju saradās tik daudz, ka pasažierus viens otram rāvām no rokām laukā. Bet galu galā nav tāda amata, no kā nevarētu pārtikt.”

“Numurs kaklā”

“Emmas seja nebij lāga saskatāma, augums likās šmaugs un lokans – gandrīz jau pilnīgi pieaugusi sieviete. Rokas klēpī, pirksti slaidi, iegareniem, labi koptiem nagiem. Bet kad es piecēlos, viņa bij pavērsusi seju pret logu, es pārsteigts acumirklī samulsu. Skaistākā seja, kādu jebkad biju redzējis. Ādas krāsa patumša, brūni mati, ovālas acis tumšiem uzačiem, maza mute sīkiem zobiem, nāsis jūtīgas kā stirnai. Ovāla grieķiska seja, tikai bez jaunības izteiksmes.”

“Ziedi smilktīs”

“Divus latus trīsdesmit santīmus viņa bij ieņēmusi. Vilcinādamās izņēma no brunču kabatas tos divus latus. Es paturēju roku izstieptu. – Un trīsdesmit santīmi? Viņa mazliet tā kā piesarka. – Nav to trīsdesmit santīmu, – acis nodūrusi, viņa atteica tādā sudrabainā balsī, kas ietrīsinātu sirdi, ja te nebijusi runa par vienkāršu zādzību. – Nesakiet mājā… – Tu paturi to naudu un es slēpju – tas nozīmē, ka mēs zogam uz vienu roku. Vai ne? Aiz dusmām biju vairāk piesarcis kā viņa. Emma skatījās zemē, ar kurpes purnu urbināja smilktis – vārdu vairāk no viņas nesagaidīju. – Šoreiz vēl neteikšu, – es nosacīju pēc iespējas stingri, – bet, ja tas atkārtosies, tad bez žēlastības. Tavus vecākus apkrāpt es neļaušu, viņiem katrs santīms dārgs.”

“Ziedi smilktīs”

Foto: Guntis Grunte. Rīgas Kino muzeja krājums, RKM 14120

“Izdomāju pavaļas laikā izvest Emmu pastaigāties, viņa nenāca, bet iemeslu arī neteica. Tad ievēroju, ka viņai kurpes sanēsātas, nošķiebtiem papēžiem. Nopirku un uzdāvināju jaunas, bet jau pirmo dienu viņa tās bij uzāvusi, uz dārzu iedama, lai gan pa nakti nolijis lietus un ielas dubļainas. Pastaigāties bij piedabūjama tikai tad, kad pa četriem latiem nopirku arī jaunu, lai gan vienkāršu cepurīti. Manīju, ka pēc tam viņa sāk tā kā laipnāk izturēties pret mani un vairāk uzticēties.”

“Ziedi smilktīs”

“Staigājām pa ielām, bulvāriem un apstādījumiem, pasēdējām uz soliņiem, kioskā ēdām saldējumu vai izdzērām pudeli limonādes. Skatījāmies veikalu logos, protams, visilgāk pakavēdamies pie gatavu vai negatavu drēbju tirgotavām. Arī zeltkaļu logi viņu stipri interesēja, tur viņa ielaidās pagarās sarunās ar mani, lai gan es vairāk tikai klausījos viņas pļāpāšanā.”

“Ziedi smilktīs”

“Kādu rītu, klusiņām istabā iegājis, atradu Emmu pie loga stāvam. Tagad viņa smaidīja, kaut kur laukā skatīdamās, saules sārtums no sētas puses jumta krita viņas sejā, tā izskatījās valdzinoši daiļa. Pametu skatienu pāri viņas plecam. Otras mājas piektajā stāvā pie vaļēja loga slaistījās pazems vīrietis baltā gludkreklā, sārtu seju, retiem dzelteniem matu sariem, ūsu apsaiņa izķēmotu seju. Emma apdzēsa smaidu un atvērsās. No brūnajām acīm manī pašāvās naidīgs un spītīgs skatiens.”

“Ziedi smilktīs”

“ – Tas subjekts tev pazīstams? – es novaicāju, it kā bijis viņai kāds aizbildnis.
– Drusku, – Emma novilka caur zobiem.
– Pēc ķelnera izskatās vai komija.
– Viesmīlis Mazajā parkā, – viņa atteica.
– Nekas, smalka pazīšanās, – es zobojos. – Tu laikam gribētu būt tur par pudeļu skalotāju vai trauku mazgātāju. Tas ir varens amats, ar to tālu var tikt.”

“Ziedi smilktīs”

“Jau pašās pirmajās dienās, kamēr es vēl biju bez darba, ar mazo sadraudzējāmies. Viņa apbrīnojami labi saprata vaibstu un žestu valodu. Paņēmu viņu klēpī, sēdējām abi pie loga un skatījāmies, Juze rādīja ar pirkstu un ziņkāri dvesa savu vienīgo, jautājošo “aha”, es stāstīju un skaidroju kā prazdams.

(..)allaž ko pārnesu mazajai Juzei. Daudz jau viņai nevajadzēja. Par tiem pašiem saldas baltmaizes gabaliņiem viņa mani cieši iemīlēja, mājā man nebij miera no viņas, ķērās ap kājām, rāpās klēpī, skāvās ap kaklu. No dabas neesmu pārāk sentimentāls, ne liels bērnu draugs. Bet katram imponē tāda pieķeršanās, laikam gan es viņu lutināju aiz tīras patmīlas un pašlepnuma. Krāmu tirgū pirku kungu bērnu nolietotas bilžu grāmatas, tās viņa šķirstīja augu dienu, kad vien palika mājā. Promejot viņa māja man pa logu, mājās pārnākot, starojošu seju skrēja pretim. “Ahā!” viņa gavilēja, kad pacēlu to pie griestiem.”

“Numurs kaklā”

“Juze mājās gulēja tumši pietvīkušiem vaigiem, miglainām acīm un sasprēgājušām lūpām. Vispirms ielēju glāzi aukstas tējas, bet vajadzēja vēl otru, bērns bij galīgi izslāpis. Saķēra manu roku un skatījās manī, līdz aizmiga smagi un nemierīgi. Saķēra manu roku un skatījās manī, līdz aizmiga smagi un nemierīgi. Es sēdēju notriekts un nezināju, ko iesākt.

Ceturtdien Juze nomira, svētdien es viņu savos ratos aizvedu uz katoļu kapiem dzelzceļa malā. Kaut kā biju pārnācis mājā. Kad atjēdzos, pie galda sēdēdams, istaba likās tik tukša, it kā pēdējā skaņa no tās aizgājusi prom un saule uz mūžīgiem laikiem nodzisusi logā.”

“Numurs kaklā”

“Tūliņ pēc Jāņiem mūsu dzīvē notika liela pārvērtība. Kalnkāji izīrēja savu dzīvokli drēbniekam Kviesim, kam pēdējā laikā nemaz vairs negāja labi, bet paši paņēma piecistabas lielo tepat blakus mājā. Tur sākās plaši remonti un izdaiļošana, dzīvoklis gan vecmodīgs, bet reiz bijis īsti grezns, tikai pagalam nolaists. Visas kāpnes līdz trešajam stāvam krīta javu nolaistītas, tapešu nogrieznes pat uz ielas mētājās, būkšķēja līmētāju sukas, klaudzēja līstiņu sitēju āmuri, smaršoja eļļas krāsas, laka un terpentīns. Vēlāk arī man tur allaž bija darbs. Vaskoju parketu, kāpnēs parāpies, uzmanīju mēbeļveikala nesējus, lai neapdauza lakotās stenderes un kamīna karnīzus.’’

“Pie bagātās kundzes”

“Toties (..) sāka ierasties dažādas smalkas kundzes, reizēm pa vienai, bet reizēm salasījās vesels pulciņš. Ziepju un pieskābušā veļas tovera vietā nu pa durvīm laukā spiedās jauka cepešu un kafijas smarša. (..) Kalnkāju istabas pildījās līdz šim neredzētiem priekšmetiem. Saradās dažādas sedziņas, paklāji, spilveni, krēsla atzveltnei pārmesta, karājās pelēksirmas lapsas aste, uz vecās riekstkoka bufetes vizuļoja kristāla karafes, vāzes un milzīgs pelnu trauks. “

“Pie bagātās kundzes”

“Kalnkāja pamazām iedzīvojās bagātas kundzes lomā. Es nomanīju, ka tā nebūt nav tik viegla, kā dažs labs iedomājas. Kundze allaž bij nemierā ar kaut ko. (..) Apjoztā rīta mētelī ietērpusies, Kalnkāja sēdēja uz gultas malas, šūpoja kāju sudraba brokāta kurpē, iegarenā kantainā spogulī skatīdamās, sakārtoja ilgviļņus deniņos. Paskatījās manī tā, ka es, durvis ciešāk pieraudams, tikko nesavēru kaklu tajās.

– Es jums nav nekāda Kalnkāja, – viņa lepni atcirta. Tagad es ir Kalnkāj kundze. Un ar to malkas būšanu vairs neķimerējos. “

“Pie bagātās kundzes”

“Uz rudens pusi, ap to laiku, kad kundzei gaišo matu vietā uzradās tie skaistie vara brūnie ilgviļņi, mums sasprindza nepieciešamība pieņemt istabmeitu. Apteksne atnāca no rītiem un vakaros gāja prom. Tas nebija nekas. Kundze nevarēja iztikt bez cilvēka, kas piepalīdz trīs reizes pārģērbties un allaž ir pie rokas. Nedēļām ilgi par to bij pārruna ēdamistabā. Nepieciešamība pilnīgi noskaidrota, jautājums tikai, kur ņemt derīgu cilvēku. Labu kalponi tagad atrast bij daudz grūtāk kā mantot lielo vinnestu. (..)

Beidzot mums kalpone tomēr bij mājā. Pasīka, glīta meiča, tikai tādu pagarāku degunu. Nēsāja brūnu uzvalku ar baltu apkaklīti un aprocēm. Viegliņa un jautra.’’

“Pie bagātās kundzes”

“No Strēlniekdārza kiosknieces ar vienu lēcienu par plaša mežrūpnieka kundzi – nē, nē, tas nebij nekāds joks! Katra pēda te no jauna ieminama, katrs solis sīki apsverams! Ko solis! Katrs rokas pacēliens un galvas pakustinājums! (..) Nē, bagātas kundzes loma nebij nekāds joks. (..)

Kalnkāja kundze bij saniegusi visu, ko reiz sapņojusi. Trīs reizes dienā un līdz pusnaktij auto piedūca lielās mājas parādes durvīm. Kur tie laiki, kad viņa pēc vienpadsmitiem nāca no kioska, finiera kasti mugurā stiepdama un kaklā uzkārto naudas somiņu allaž aptaustīdama!”

“Pie bagātās kundzes”

Foto: Guntis Grunte. Rīgas Kino muzeja krājums, RKM 16753

“Iedeva mums katram pa pieci lati. Turpat kaktā novietots skārda spainis ar klīsteri un sarene galā. Frīdis pasita plakātus padusē, mēs gājām darbā.
Tikai divas nedēļas līdz saeimas vēlēšanām. Stūri un sētas jau tā nolipinātas, ka grūti atrast brīvu vietu.
– Idioti! – Frīdis lamājās. – Iedevuši mums trepītes, kur pakāpties, mēs viņus tā pieklīsterētu, ka pats velns netiktu klāt. Te apakšā nav nekādas nozīmes, tik un tā puikas līdz rītam noplēsīs. Paskaties, lupatas vien plivinās.
Krišjāņa Barona un Ģertrūdes ielu stūrī brūnā sēta nolipināta visgarām. Frīdis apstājās un pustumsā burtoja skārda plāksni: “Stingri aizliegts uzlipināt plakātus un sludinājumus”.
– Aha! – viņš teica. – Vot, atradies aizliedzējs! Taisni te apakšā uzklāsim! Oļģert, smērē tik virsū!”

“Frīdis”

“Tā mēs sirojām līdz diviem pēc pusnakts. Reizes piecas sastapāmies ar tādiem pašiem algotiem līmētājiem, ar tiem pa draugam, sapīpējām un nozobojāmies par saviem darba devējiem. Bet ja gadījās partijas cilvēks, tas stingri piekodināja nelipināt virsū viņa plakātam un pagaidīja, kamēr mēs beidzām savu. Tā pārstaigājām visu to pusi līdz Jāņa vārtiem un Pulkveža Brieža ielai. Lazaretes ielā Kalnkāja vārtiem pielipinājām abus, lopiņu un salmu kūli. Rītu viņš kasīs nost: Vilde ar savu partiju taču izputināja viņa mežrūpniecību.”

“Frīdis”

“Plakātus izlipinājām ātri, vietas daudz nemeklēdami. Citu līmētāju tagad vairs nebij, darbs ērts, pārāk rūpīgi nebij jālūkojas, lai kāda mala neķer svešu numuru. Tikai ar pašu pēdējo Āgenskalnā izgāja šķidrāk.
– Ko te tik daudz pindzelēsies? – Frīdis noteica, brīvu klajumu nevarēdams saskatīt, – smērē virsū šim pašam! Noklājām to līdz pusei, nr. 51 vietā tur palika tikai 5. ‘’Balsojiet visi par nr. 5” – Frīdis izlasīja un nopriecājās.
– Par šito joku numurs pieci mums droši vien iedotu latu. Zinājis tikai, kur viņš dzīvo. Bet tajā acumirklī ap stūri izlēca kungs katliņu galvā, spieķi drausmīgi vēcinādams un bļaudams, klupa mums taisni virsū.
– Ak, šitie ir tie huligāni, kas man te katru nakti aplīmē. Policija! Ķer huligānus!”

“Frīdis”

Rīgas kinostudijas mākslas filma “’Pie bagātās kundzes” (1969).

Scenārija autors un režisors inscenētājs Leonīds Leimanis, galvenais operators Mārtiņš Kleins, komponists Marģeris Zariņš, mākslinieks Laimdonis Grasmanis.

Galvenajās lomās: Eduards Pāvuls (Oļģerts Kurmis), Līga Liepiņa (Emma), Kārlis Sebris (Frīdis), Zigrīda Stungure (Kalnkājas kundze), Luijs Šmits (Kalnkāja kungs).

Epizodēs: Lilija Žvīgule, Jānis Osis, Juris Lejaskalns, Artūrs Dimiters, Roberts Kreicums, Harijs Misiņš, Mārtiņš Vērdiņš, Voldemārs Zandbergs, Ēvalds Valters, Olga Lejaskalne, Venta Vecumniece, Olga Krūmiņa, Velta Līne u.c.

Digitālā stāsta autori: Ilze Puķe, Arnis Koroševskis, Andreja Upīša memoriālais muzejs.

Izstādē izmantoti materiāli no Rīgas Kino muzeja un Andreja Upīša memoriālā muzeja krājuma.

Pateicamies Ivaram Puķem un Gunta Grūbes mantiniekiem par atļauju izmantot fotogrāfijas.

“Pie bagātās kundzes’’ – 55

Citas digitālās izstādes

“Tadenavas” tapšanas ceļš

Retumi Andreja Upīša mājas bibliotēkā

Raiņa dzejas rotaļas