Andreja Upīša rokrakstu metamorfozes

Andreja Upīša rokraksts ir dzīvs liecinieks laikmeta un paša rakstnieka pārvērtībām – no stingras spalvas līnijas līdz trauslam zīmuļa vilcienam, kurā atspoguļojas gan radošā kulminācija, gan cīņa ar fizisko nespēku.

Andreja Upīša blociņi ar veselības rādījumu pierakstiem un citiem sadzīviskiem sīkumiem, 1970. AUMM – 11521

Andrejs Upīts visu mūžu rakstīja ar roku – visbiežāk ar pašdarinātu spalvaskātu, rakstāmspalvām, zīmulīšiem, un mūža izskaņā arī ar pildspalvām.

Metamorfožu jēdziens ir būtisks, jo rakstnieka ilgais mūžs iezīmē daudzas pārmaiņas gan individuālā, gan sociālā un politiskā mērogā: laikmets, politiskā vara, karš, iznīcība, balansēšana uz dzīvības un nāves robežas. Andrejs Upīts savas radošās karjeras augstākajā punktā piedzīvo pāreju uz jauno druku, kas ietekmē turpmāku pielāgošanos arī rokraksta izkopšanā, savukārt pēc 75 gadu vecumā pārciestā insulta ievērojami pasliktinās rakstnieka darbaspējas, tostarp – jo īpaši pamanāmi – arī rokraksts.

Daži Andreja Upīša literārie darbi tapuši uz netipiska formāta (vai pat satura!) papīra. Viens no neparastākajiem piemēriem ir īsās fabulas “Vista un gailis” (1922) manuskripts, kas tapis uz 1922. gada Saeimas vēlēšanu biļetena. Aprakstīti Rīgas apgabala 4. saraksta – Latvijas kara invalīdu, karā cietušo ģimeņu un atvaļināto karavīru kandidātu – un 2. saraksta – Latvijas vācu-baltiešu partiju kandidātu – biļeteni. Paturot prātā šī oriģināldarba žanru – satīra – iespējams, Upīts tikpat satīriski izturējies un paudis savu attieksmi pret tālaika Saeimas vēlēšanām, vai – gluži pretēji – bijis praktisks un taupījis papīru. Darbs iekļauts vēlāk publicētajā krājumā “Fabulas bez morāles” (1924).

Andrejs Upīts un Olga Tīrumniece apprecējās 1905. gadā un laulībā nodzīvoja 65 gadus – līdz pat rakstnieka aiziešanai mūžībā 1970. gada novembrī. Lai gan Upīšu ģimene vienmēr bijusi cieša, rakstnieka biogrāfijā ir posms, kad dažādu apstākļu dēļ viņš ilgstoši bija šķirts no sievas un dēla Kārļa. Pirmā pasaules kara laikā Upīts devās bēgļu gaitās, kamēr sieva ar dēlu no 1915. gada līdz 1917. gadam palika Valkā. Rakstnieks vispirms uzturējās Azerbaidžānā, Baku, bet pēc tam – Igaunijā, Rēvelē. Dzīve svešumā un sarežģītos apstākļos radīja vēlmi sazināties ar saviem tuviniekiem, lai paustu savus iekšējos pārdzīvojumus, tādēļ Upīts šo divu trīs gadu laikā vairākkārt rakstīja sievai. Muzeja kolekcijā saglabājušās 20 Upīša rakstītās vēstules.

Andreja Upīša vēstule sievai Olgai Upītei, 1915. gada 31. decembris. AUMM – 14812

“Vēju kauja” manuskripts

1920. gadā tapušais noveļu krājuma “Vēju kauja” manuskripts ir unikāls vairāku iemeslu dēļ. Atšķirībā no pilnīgi visiem līdz 1920. gadam publicētajiem krājumiem, “Vēju kaujā” nav iekļauts neviens humoristisks darbs. Jāpieļauj, ka noveļu atmosfēru lielā mērā nosaka to tapšanas apstākļi – atrašanās apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā. No apcietinājuma Upīti atbrīvo 25. augustā, neilgi pēc “Vēju kaujas” publicēšanas. Krājuma pirmā novele “Mūzika” ir pabeigta 1920. gada 28. aprīlī, tātad divas nedēļas pēc Upīša apcietināšanas, pēdējā – “Ogles zem pelniem” – 28. jūnijā, dienā, kad rakstnieku atbrīvo no cietuma. Nāvessoda draudu apzināšanās un vienlaikus sistemātiski turpinātais darbs noveļu izstrādē rada teju fantasmagorisku situāciju.

Noveļu krājuma "Vēju kauja" manuskripts, 1920. LU bibliotēkas (Misiņa bibliotēkas) Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, nr. 533, XV/XIII

Par spīti situācijai un apstākļiem, darbi rakstīti Upītim tipiskā, nosvērtā rokrakstā ar salīdzinoši maz svītrojumiem vai labojumiem, turklāt katru noveli rakstnieks (iespējams, pašironijas vadīts) noslēdzis ar simbolisku zīmējumu. Noveles “Mūzika”, “Zelta svari” un “Vēju kauja” noslēdz ornamentiem līdzīgi elementi, “Aizlauztiem spārniem” finālā uzzīmēts sabraukts putniņš, “Tuvuma un tāluma” pēdējā lapaspusē uzzīmēta puķīte, savukārt “Ogles zem pelniem” noslēdz virpuļviesulis.

Pārsvarā noveles rakstītas ar violetas vai tumši zilas krāsas zīmuli, vēlākie svītrojumi un labojumi rakstīti ar tinti. Novele “Zelta svari” no trešās lappuses rakstīta ar melnu tinti – acīmredzot pēc 26. maija Upīts ieguvis rakstāmspalvu. “Vēju kauja” sarakstīta ar zilu tinti, savukārt “Ogles zem pelniem” iesākta ar zilu tinti, bet pēc 123. lappuses manuskripts turpināts atkal ar zīmuli.

Andrejs Upītis augstu vērtēja kārtību un rūpējās, lai viņa grāmatas un manuskripti tiktu saglabāti labā stāvoklī. Vairākas grāmatas rakstnieks mājas apstākļos ir pārsējis, jo nav cietis brošētus izdevumus. Līdzīgi rakstnieks rīkojies ar atsevišķiem saviem oriģināldarbiem – jo īpaši izceļams Viljama Šekspīra lugas “Maldu komēdija” tulkojums un Andreja Upīša komēdijas “Peldētāja Zuzanna” (1922) manuskripts. Ar savu kaligrāfisko precizitāti un pievilcību, rūpīgo un pašdarināto iesējumu tie uztverami teju kā mākslas darbi. Kā viens no kaligrāfiski skaistākajiem un lasītāja acīm tīkamākajiem rokrakstiem izceļams arī lugas “Apburtais loks” (1929) manuskripts.

Lugas “Apburtais loks” manuskripts. Vienas dienas komēdija 4 cēlienos, 1929. AUMM – 18242

Stāsta “Sūnu ciema zēni” (1940) manuskripts. Viens no būtiskākajiem literārajiem darbiem gan Andreja Upīša radošās darbības, gan arī muzeja kontekstā – deviņas reizes atkārtoti izdots, vairākkārt dramatizēts un iestudēts dažādos Latvijas teātros. Stāsta pirmsākumi atrodami 20. gadu sākumā, kad Upīts saraksta lugu bērniem “Laimes lācis” (1921); tās iespaidā rakstnieks juta nepieciešamību plašāk izvērst Sūnu Ciema mitoloģisko pasauli un Laimes lāča meklējumus tajā. Stāstu Upīts pabeidza rakstīt 1939. gadā, taču tas tika publicēts 1940. gada vasarā, jau padomju varas okupētajā Latvijā.

Grāmatu sarakstu kara gados iznīcinātās mājas bibliotēkas atjaunošanai, 1945. AUMM – 26385

Romāna “Zaļā zeme” (1945) manuskripts.

1941. gada 27. jūnijā, padomju okupācijas apstākļos, Upīšu ģimene dodas evakuācijā uz Krieviju, Kstiņinas ciematu aptuveni 20 km attālumā no Kirovas. Ģimenei – Upītim, sievai Olgai un mazdēlam Aivaram – piešķir trīsistabu guļbaļķu māju. 1943. gada 11. maijā Andrejs Upīts, neko ļaunu nenojauzdams, ar ģimeni strādā piemājas dārzā. Tikmēr mājā neskaidru iemeslu dēļ izceļas ugunsgrēks. Ilgstoši uzskatīts, ka tas esot izcēlies tieši pie rakstāmgalda – no līdzās atstātajām brillēm un spožās saules vai arī līdz galam nenodzēsta papirosa. Ugunsgrēka rezultātā ēka nodeg pilnībā, iznīcinot ne tikai visu ģimenes iedzīvi un no Kirovā esošās Aleksandra Hercena vārdā nosauktās bibliotēkas aizgūtās grāmatas, bet arī romāna “Zaļā zeme” manuskriptu.

Līdz ugunsgrēkam Andrejs Upīts ir sarakstījis aptuveni 710 loksnes, kas atbilstu 200 mašīnrakstā apdrukātām lapaspusēm. Tā ir aptuveni ¼ daļa no otrreiz rakstītā romāna manuskripta apjoma.

Kara apstākļos nākas saskarties ar jebkādu resursu nepietiekamību, deficīts ir arī papīrs un rakstāmpiederumi. Romāna otrā un pēdējā varianta manuskripts rakstīts uz visai netipiska papīra – nestandarta izmēra (14,5 cm platām un 28 cm garām) sārti tonētām loksnēm, ko no Maskavas Upītim atsūta Fricis Rokpelnis. Tādējādi romāns “Zaļā zeme” rakstnieka daiļrades kontekstā ir unikāls, jo ir “rakstīts divreiz”.

Rakstnieka memoriālā dzīvokļa darbistabā uz rakstāmgalda simboliski novietots viņa romāna manuskripts – apjomīga 1065 lappušu grēda, atvērta tās pēdējā lappusē. Tas ir pēdējais oriģinālprozas (un oriģinālliteratūras) darbs, kurš iesākts vēl pirms pārvākšanās uz dzīvokli Brīvības (toreiz – Ļeņina) ielā 38–4, taču pabeigts tieši šajā darbistabā.

Rakstot savu pēdējo romānu “Plaisa mākoņos” (1952), autors, šķiet, pirmoreiz tā īsti sastopas ar tekstu redaktoru un korektoru pretestību. Līdz Otrajam pasaules karam tapušajos darbos Upīts bija pieradis pie radošās brīvības, jo redaktors galvenokārt nav bijis nepieciešams vai arī oriģinālajā variantā nav pieļautas būtiskas pārmaiņas un korekcijas, bet padomju birokrātiskā un ideoloģiskā sistēma ir nežēlīga – pat pret tik skrupulozu autoru kā Upīts.

Līdzīgi kā 50. gadu sākumā tiek “rediģēta” Upīša “Literatūras vēsture”, arī “Plaisa mākoņos” pakļauta daudzām pārmaiņām. Par to ļauj spriest autora sašutuma pilnā vēstule redaktorei M. Šūmanei: “Gandrīz katrā lappusē šis prātkopis man atgādina, ka Endzelīna skolas gramatika nepielaiž nekādu patvaļīgu vēstījuma plūsmi, kur vārdu sastatu teikumā un tad teikumu virknējumu nosaka rakstītāja paša idejiskais un emocionālais vēriens, kas izvēlas sev vienīgo noderīgo un pieskaņoto gramatikālās formas niansi. Ar lielu pašapziņu un ne drusku nevilcinādamies viņš iešņāp manā tekstā komatu un atkal komatu, tā izveidodamas kādu tūkstoti palīga, papildu, piedevu, iestarpinājuma, ievada un izvada teikumu – kā balstītājus ķīļus neprašas celtā sienā. “Labotājs” nav kautrējies pat tieši pārtaisīt manu rakstību pēc savas endzelīniskās šablonas prasījumiem, piem., īpašības vārdu nenoteicamās galotnes pārvērzdams par noteicamām. Un tā tagad ar riebumu jālasa tādi valodas ķēmi kā “pagājušajā (pagājušā) gadā”, “savam bijušajam (bijušam) štelleram” utt. Tie ir kropļojumi, kas rēgojas pretī no katras rindkopas, uzmanīgākā revīzijā, bez šaubām, būtu uzejami arī citi, līdzvērtīgi.”

Darbistabā atrodas romāna “Plaisa mākoņos” signāleksemplārs (izdots 1951. gadā), kurš vizuāli ne ar ko neatšķiras no 1952. gada izdevuma, taču uz tā sānu vāka rakstnieks uzlīmējis zīmīti ar komentāru: “Neizlabots eksemplārs” un “Jaunu iespiedumu tikai no šī izlabotā eksemplāra”. Iebildumi radušies, lasot tieši šo grāmatas eksemplāru. Jau citētajai vispārīgajai iebildumu vēstulei seko pamatīgs “pētījums”, pēc kura rakstnieks izstrādā noteiktas vadlīnijas. Vēstulē, kas tieši šādi adresēta – izdevniecības vadībai, tehniskajam redaktoram, korektrisei, burtlicim – īpaši uzsvērts: “(..) Lūdzu katrā ziņā ievērot manas allaž piekoptās savādības: 1) Bij – nevis kā parasti – bija; 2) Smilktis, Smilkts; 3) pēc, dēļ; 4) noteikti pēc satura dalīt ne un nē (nevis vienīgi ne, kā tagad parasts); 5) nāksiet, redzēsiet – iet, nevis it, kā dažkārt lieto. Citādi – pilnīgi parastā tagadējā rakstībā, arī ja rokrakstā gadās kļūda.”

Starp interesantākajiem un neparastākajiem Andreja Upīša rokrakstiem jāmin piezīmes rakstniekam piederošajās grāmatās. Šāda darba vai izklaides īpatnība skaidrojama ar stūrgalvīgo Upīša vēlmi neturēt dienasgrāmatas – rakstnieks daudzas piezīmes veicis, aprakstot grāmatu lappušu marginālijas vai arī tukšās lapas. Piemēram, amerikāņu rakstnieka Ernesta Hemingveja populārā romāna “Ardievas ieročiem” (1929; latviešu valodā 1965) pēdējā lappusē pierakstīts precīzs datums un laiks, kad Andrejs Upīts šo grāmatu ir pārlasījis, savukārt grāmatas aizmugurējā vāka iekšpusē pierakstīta frāze “bronhu krekšķis” – acīmredzot rakstnieks slimojis šajā laikā.

Miervalža Birzes stāsta "Visiem rozes dārzā zied" atvērums ar Upīša piezīmēm. AUMM – 03981

Visai izplatīta bijusi arī rakstnieka neiecietība pret valodas lietojumu citu autoru darbos vai to tulkojumos latviešu valodā. Viens no spilgtākajiem piemēriem atrodams krievu padomju rakstnieka Fjodora Gladkova romānā “Cements” (1925; latviešu valodā 1947), kura titullapā Upīts tulkotāju Kārli Kraujiņu nodēvējis par “analfabētu”.

Muzeja krājumā esošā mape “Andreja Upīša blociņi” ļauj ielūkoties rakstnieka privātajā dzīvē, kuru tas allaž turējis nošķirtu no savas radošās un sabiedriskās darbības un profesionāla rakstnieka tēla kā tāda. Andrejs Upīts nav turējis vai saglabājis dienasgrāmatu ierakstus, kas ļautu palūkoties uz intīmākām detaļām, filozofisku pašrefleksiju vai brīvas formas pārdomām par dzīvi, tomēr pāris pieejamās piezīmju kladītes vai blociņi sniedz ieskatu dažās neparastās detaļās.

Upīša vīnogu ķekaru uzskaitījuma saraksts, 1961, 1964. AUMM – 14297

Mūža pašā izskaņā – 1970. gadā – Andrejs Upīts pārveidojis tā gada piezīmju kalendāru par savdabīgu pierakstu blociņu, kurā fiksējis dažādus sadzīviskus sīkumus, aprakstījis savu veselības stāvokli (katru dienu fiksējis temperatūru un pulsu). Kladīti rakstnieks bija aizpildījis līdz 30. novembrim, taču pēdējie rādījumi pierakstīti 30. oktobrī. Novembra sākumā rakstnieks tika aizvests uz slimnīcu, kur 17. novembrī nepilnu 93 gadu vecumā aizgāja mūžībā. Savā ziņā šie pieraksti kļūst par pēdējiem Andreja Upīša rokrakstiem.

Andreja Upīša blociņi ar veselības rādījumu pierakstiem un citiem sadzīviskiem sīkumiem, 1970. AUMM – 11521

Autors: Arnis Koroševskis, Andreja Upīša memoriālā muzeja vecākais speciālists.

Izmantoti materiāli no Andreja Upīša memoriālā muzeja krājuma rokrakstu un korespondences kolekcijas, LU bibliotēkas (Misiņa bibliotēkas) Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas rokrakstu krājuma.

Andreja Upīša rokrakstu metamorfozes

Citas digitālās izstādes

Latgaliešu grāmatas un periodika Raiņa un Aspazijas bibliotēkā

“Pie bagātās kundzes’’ – 55

“Tadenavas” tapšanas ceļš