Latgaliešu grāmatas un periodika Raiņa un Aspazijas bibliotēkā

Rainis Latgalē pavadīja ģimnāzijas un universitātes brīvlaikus. Jaunībā gūtā interese par Latgales kultūras un sabiedrisko dzīvi turpinājās arī vēlāk, tajā skaitā caur rakstītu vārdu.

Raiņa un Aspazijas bibliotēkā, kura atrodas Raiņa un Aspazijas muzejā Rīgā, glabājas 6067 grāmatas 14 valodās un 2900 dažādu periodisko izdevumu vienības. Materiāli ir Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājums. Rainis bibliotēku komplektējis ļoti rūpīgi, no vienas puses, uzmanīgi sekodams visām nozīmīgākajām parādībām pasaules literatūrā, no otras, vākdams kopā visu to, kas noderētu par materiālu paša iecerētajiem darbiem.

Izvietot grāmatas Baznīcas ielas namā viņam palīdzēja jaunais Vitauts Blaus. 1926. gada 17. septembrī Rainis savā dienasgrāmatā raksta: „Vingroju. … Atnāk Vitauts Blaus: ierādu, lai grāmatas kataloģizē.” 21.septembrī: „Atnāk ikdien Vitauts Blaus un kārto grāmatas. Atnāk 2 amatnieki taisīt plauktus. Nogurums.” 27.septembrī: „(..) visu dienu kārtoju bibliotēku. Par maz telpu.”

Kā zināms, topošais dzejnieks jau no bērnības ir iepazinis Latgales ļaudis un valodu, dzīvojot tēva nomātajās muižās. Jaunības gados viņš pierakstījis kāzu un apdziedāšanās dziesmas, dzīvojot Šveicē latgaliski uzrakstījis dzejoli „Munu jaunu dīnu zeme”. 20.gadsimta sākumā Rainis ir sarakstījies ar latgaliešu sabiedriskajiem darbiniekiem Franci Kempu, Ontonu Skrindu, Jezupu Kindzuli, kuri dzejniekā saskata gan domubiedru, gan Latgales aizstāvi un labvēli. Viņi Rainim uz Šveici sūtījuši latgaliešu laikrakstus un grāmatas.

Pagaidām nevar spriest par to, cik daudz no viņa bibliotēkā esošās latgaliešu literatūras un periodikas Rainis ir izlasījis, cik daudz iedziļinājies laikrakstu publikācijās. Tomēr droši var apgalvot, ka dzejniekam bija tuvas gan latgaliešu literatūras, folkloras un valodas tēmas, gan darbojoties Saeimā un būdams ministrs, viņš aizstāvēja arī latgaliešu intereses. Piemēram, apspriežot izglītības budžetu, 1924.gada 16.maijā Rainis Saeimā saka: „Gribētu teikt, ka mēs pārāk maz kulturālā ziņā tuvinājāmies Latgalei. Cik daudz mums zināms no viņas kultūras, no viņas literatūras? Ir tāda, un mēs viņu nezinām, ir vēsture Latgalei, mēs pat to nepazīstam, ir uzglabājušās Latgalē tautas dziesmas, tautas garīgās mantas, kuras ļoti labi var papildināt mūsu bagāto krājumu. Mēs par viņām tagad sākam rūpēties.”

Viena no grāmatām latgaliešu valodā Raiņa un Aspazijas bibliotēkā ir 1923.gadā izdotā Jāņa Opincāna drāma „Dzeives reits”, kuru autors ir dāvinājis dzejniekam, iespējams, sveicot viņu dzimšanas dienā. Uz grāmatas vāka ir veltījuma ieraksts: „A.G. Raiņa k-gs! Ar lelu prīcu un pateicību dōvynoju Jums, lielais gors, šū sovu nīcīgū darbiņu. 31/VIII 23.g. Autors: J.Opyncāns”.

Literāts un politiķis Jānis Opincāns dzimis 1899.gada 25.martā Bērzgales pagasta Micānu ciemā, miris 1973.gadā. Pazīstams arī ar pseidonīmu Mycānu Jōņs. Bijis 2. un 3. Saeimas deputāts, 1925.gadā ievēlēts 2. Saeimā no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku (LSDSP) saraksta. No partijas atšķēlās un izveidojas Latgales Sociāldemokrātisko strādnieku un zemnieku partiju un tās frakciju Saeimā. No tās saraksta viņš 1928.gadā ievēlēts 3. Saeimā. Parlamentā strādājis līdz 1931.gadam.

J. Opincāns ir bijis Raiņa partijas biedrs, abi kopā darbojušies 2. un 3. Saeimā. Dzejnieks J. Opincānu samērā bieži minējis arī savā dienasgrāmatā 1923. gadā. Piemēram, 24. jūnijā Rainis dienasgrāmatā ierakstījis: „Noguļos, uzmodina: telegramma – sveiciens no Opincāna. Šogad nau citu sveicienu.” Tāpat arī 1923. gada 11. septembrī dienasgrāmatā Rainis raksta: „Opincāns. Sēde.” Savukārt 25. novembrī: „In., vēl Opincāns, brauc prom, nedabū stipendijas, tā pabalsta latgaļus.” 3. decembrī: „5 atnāk Opincāns…” 17. decembrī: „Zālīts pēc 200 r. Opincāns…”, kā arī citos dienasgrāmatas ierakstos dzejnieks minējis J. Opincānu, kas ļauj secināt, ka abi satikušies un sadarbojušies samērā bieži.

Dzejnieku bibliotēkā atrodas brāļu Kazimira un Antona Skrindu tulkotā luga „Odums un Iwa”, Antona Skrindas ludziņa „Pādejī diwi rubli” un Frīdriha Obšteina un Antona Skrindas sastādītā „Dzismiu wocelite” (1908), kurā ir apkopotas dažādas, pārsvarā latviešu, dziesmas ar notīm. Rainis šajā krājumā ar zilu zīmuli pasvītrojis tieši latgaliešu tautas dziesmas (gan satura rādītājā, gan pašu dziesmu nosaukumus): „Kuklites skaneja” no Ciskādu pagasta, „Sadzīdosim nyu mōsenias” no Varakļānu pagasta, „Lobs ar lobu sasatyka” no Kalupes pagasta un „Kam man beja bolta puke”. Savukārt ar zīmuli satura rādītājā pasvītrota tautas dziesma „Saulīt` tecej tacadama” (Cimzes apdarē). Šī dziesma ir viena no tām, kura dzejniekam bija mīļa no bērnības, jo to bieži dziedājusi viņa māte.

„Dzismiu wocelite". Sast. F.Obsteins un O.Skrinda. Pēterburga, 1908. Atvērums. Rainis atzīmējis šīs dziesmas ar zilu zīmuli. RTMM 126670

Bibliotēkā ir arī vairākas saimnieciska rakstura grāmatas, kuras visticamāk ir dzejniekam dāvinātas, bet viņš tās nav lasījis. Tādas ir J. Stukuls „Pina saimestiba” (1911), E. Ezergailis „Jaunlūpu audzynošona pina lūpu verzīni” (1927), „Zemnīka ceļš uz montu” („Drywas” pielikums Nr. 1, b. g.), J. Manteifels “Winsatā” (1909), A. Sylova „Preču kustība Latgolā” (1927) un „Latgolas Vyspōrejō kooperatīvu kongresa materiali” (Latgolas rajona Lauksaimniecības Bīdrību Savīnības izdevums, 1927). Šajos izdevumos nav ne piezīmju, ne pasvītrojumu, daļai ir arī neatgrieztas lapas.

Dzejnieku bibliotēkā atrodas arī trīs Raiņa laikabiedra, mācītāja Nikodema Rancāna grāmatas: „Augļu dōrzs” (1910), „Bišu kūpšona” (1911) un „Dzeršona latwišu nalaime” (1910, Rēzekne). Arī tajās nav ne veltījuma ierakstu, ne autogrāfu, ne arī pasvītrojumu vai piezīmju. Grāmatās ir praktiski padomi par bitēm un to kopšanu, par augļu koku stādīšanu un dārzu veidošanu, kā arī par dzeršanas kaitīgumu un postu. Jāatzīst, ka Rainis nav bijis pārāk saimniecisks, ko viņš pats arī atzinis jau jaunības gados, tāpēc grāmatas viņam visticamāk ir dāvinātas, bet dzejnieks tās nav izlasījis.

Minēto grāmatu autors, Raiņa laikabiedrs Nikodems Rancāns (1870–1933) bija latviešu katoļu garīdznieks, Latgales Atmodas kustības darbinieks, rakstnieks, Latvijas vēstures pētnieks, Latgales Pagaidu zemes padomes loceklis (1917–1918), Rēzeknes valsts skolotāju institūta direktors (1929–1933). Nav ziņu, vai Rainis un N.Rancāns būtu bijuši personīgi pazīstami.

Bibliotēkā glabājas latgaliešu lūgšanu grāmatiņa „Dzeivō Rožancu” (1909, Viļņa), kā arī divas latgaliešu folkloras grāmatas: „Myusu tautas teikas un posokas” 1. daļa (sakopojis “Draugs”, 1908, Līvāni) un „Tautas dzismu, posoku, meikļu un parunu woceleite” (sakrājis P.Smelters, 1899, Rīga), kura ir ar neatšifrētu autogrāfu, adresi un datējumu (1902) uz vāka. „Tautas dzismu, posoku, meikļu un parunu woceleitē” ar zīmuli ir atzīmētas, pasvītrotas daudzas parunas un dažas mīklas, kā piemēram (saglabāta oriģinālrakstība): „Tāws augsts, mote zama, broļs troks, meita okla (Debess, zeme, wējs, nakts)”. Grāmatā atzīmētas arī parunas: „Durakam nu kule par zwonu”, „Klus, putra, lai runoj ādoji”, „Wacs cilwāks, kumeļa prots”, „Wiss nu Diva, tik wilks nu walna”.

„Tautas dzismu, posoku, meiklu un parunu woceleite" atvērums. RTMM 122155

Dzejnieku bibliotēkā atrodamas arī dažāda satura grāmatas latgaliešu valodā: Apsīšu Jakubs „Pi pogosta tisas” (1920), Ignata Assana grāmatas „Kas wainīgs?” (1909, stāsts), „Kai dzeiwoj latwiši Piterburgā” (1912) un „Nadzer” (1911, pamācoši stāstiņi), kā arī „Vōlyudzes šyupuls: Abece mōjom un školom” (sastādījis L. Paegle un pēc ūtra pōrlobōta izdavuma latgaliskōjis Edgars Ego, Reiga: „Daile un Dorbs”, 1925), laikraksta „Drywa” pielikumi „Zwaigznite mozajim tautisim” (b.g.) un Draugs „Zemnika celš uz montu” (b.g.). Lielākajai daļai šo izdevumu ir neatgrieztas lapas, tātad Rainis tās nav lasījis. Dzejnieku bibliotēkā glabājas viena latgaliešu ābece „Vōlyudzes šyupuls: Abece mōjom un školom” (Rīga, 1925) ar Niklāva Strunkes ilustrācijām, kā arī divi žurnāli (1. un 2. sieciņš) „Latgalieša Pūrs” (Rēzekne, 1908), kuros publicēti dažādu dzejnieku (J.Poruka, E.Veidenbauma, K.Barona, K.Skalbes, F.Brīvzemnieka) dzejoļi latviešu literārajā valodā, kā arī tautasdziesmas un raksti latgaliski, piemēram, par eposu „Lāčplēsis”, eposa fragmenti u.c.

Raiņa un Aspazijas bibliotēkā ir divas grāmatas „Skolas dorzs”, kuras sastādījis un 1909. gadā izdevis latgaliešu mācītājs, sabiedriskais darbinieks Francis Trasuns. Par šo grāmatu var izlasīt F.Kempa Rainim adresētajā vēstulē (1913. gada 13. janvārī), kurā viņš sola dzejniekam grāmatu nosūtīt uz Šveici. Grāmatas 402 lapaspusēs apkopotas tautasdziesmas, pasakas, teikas, dzejoļi, stāsti, noveles, romāni, kā arī dažādu izlokšņu un rakstības paraugi. Domājams, ka Rainis šo grāmatu ir izlasījis, jo viņam jau no jaunības gadiem bija interese par latgaliešu valodu un folkloru, un, kā noprotams no minētās F.Kempa vēstules, tad Rainis viņam ir lūdzis atsūtīt grāmatas par Latgali un latgaliešu literatūru, jo bija iecerējis rakstīt plašāku sacerējumu par Latgali.

Dzejnieka dienasgrāmatā 1913.gada 2.aprīlī savukārt ir lasāms šāds ieraksts: „Notikumu romānu rakstīt: latgalis, visa bērna un nekultūras cilvēka muļķībā ietiek Baltijā. Blēdības un vilšanās. Beigās tiek iekšā strādnieku kustībā, kas visas piesavinātās īpašības var vērst labā. Vai sirsnības meklētājs – latgalis, grib tikt ģimenēs. Lai meklē kultūru, ne sirsnību, tad atradīs tās vietā solidaritāti. Man tas būtu atpūtas un dzinēja darbs, līdzīgi dienasgrāmatai.” Arī pie Raiņa iecerēto lugu nosaukumiem ap to pašu laiku atrodam līdzīgu ierakstu: „Latgaliešu luga. Nolauzts tilts. Ienācējs pilsētā” /12.6.1913./. Tomēr ne šādu romānu, ne lugu Rainis visdrīzāk nav sācis rakstīt, tie palikuši tikai kā ieceres.

Bibliotēkā glabājas laikraksta „Zemnīku Draugs” 1920. gada pirmais numurs. Tā izdevējs un redaktors arī bija Francis Trasuns. Avīzē ar sarkanu zīmuli pasvītrots A.Reinholda raksts „Rainis un Latgola”, kurā autors stāsta par dzejnieka saistību ar Latgali un viņa dzejoli „Munu jaunu dīnu zeme”. Rakstā gan ir arī neprecizitātes, piemēram, Vasiļovas muiža nodēvēta par Vaileras muižu.

Par Franci Trasunu Rainis savukārt viņa brāļa dēlam Jezupam Trasunam līdzjūtības vēstulē 1926. gada 14. aprīlī rakstīja: „Ļoti cienīto, dārgo kolēģi! Atļaujat ar šīm rindiņām griezties pie Jums kā mūsu neaizmirstamā Franča Trasuna tuvākā radinieka, lai izteiktu tās sēras, kuras es jūtu līdzi visplašākām Latvijas aprindām par lielo zaudējumu. Francis Trasuns bija pirmais latgalietis, kas meklēja un atrada ceļu uz saprašanos starp divām šķirtām mūsu tautas daļām. Savā skaidrā un gaišā politiskā gaitā viņš vienmēr tuvāk nāca tautas plašai masai un viņas dvēselei, tika aizvien demokrātiskāks un progresīvāks. Tāda gaita dota tikai retam. Un viņš bija reta, stipri izteikta personība, kura spēja upurēties par saviem uzskatiem. Viņa piemiņa paliks ne vien Latgalē, bet arī Latvijā.” Raiņa vēstule Jezupam Trasunam, Mentonā

Dzejnieku bibliotēkā atrodas arī latgaliešu sabiedriskā darbinieka un dzejnieka Franča Kempa (1876–1952) kultūrvēsturiskās skices “Latgalieši” (1910) divi eksemplāri. Domājams, ka to pats autors ir sūtījis Rainim uz Šveici. Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā atrodas 12 Kempa Rainim adresētas vēstules, kuras stāsta gan par Latgales problēmām, par latgaliešiem, kuri vēlas būt vienoti ar pārējiem latviešiem, tomēr saglabājot arī savu valodu un kultūru, gan izteicis vēlmi, ka būtu labi, ja kāds nopietns rakstnieks uzrakstītu par Latgali, „vispusīgi apgaismojot Latgales apstākļus”. Raiņa atbildes vēstules Kempam nav saglabājušās, tomēr tas, ka šī Raiņa un latgaliešu sabiedriskā darbinieka sadarbība ir bijusi, liecina, ka Rainim nebija vienaldzīgi Latgales jautājumi. Tāpat arī latgaliešu sabiedriskie darbinieki dzejniekā saskatīja tādu kā sava veida tiltu starp latgaliešiem un baltiešiem jeb pārējo novadu latviešiem.

Raiņa bibliotēkā atrodas arī Kempa izdotā pirmā latgaliešu laikraksta „Gaisma” visi 26 numuri (daži divos eksemplāros). Tas iznāca no 1905.gada 27.novembra līdz 1906.gada 15.jūnijam. „Gaismas” pirmais numurs ir ar F. Kempa ierakstu titullapā: „Tautas Školotoju Kursim dowynoj Redaktors Fr.Kemps”. Savukārt 1906.gada 25.janvāra numurs ir ar laikraksta līdzstrādnieka Ontona Skrindas autogrāfu titullapā. Jāpiebilst, ka „Gaismas” 3.numurā ir publicēts Raiņa dzejolis „Labdaris” latgaliešu valodā. Laikrakstos ir arī pasvītrojumi, kas liecina, ka dzejnieks tos ir lasījis. Tāpat bibliotēkā ir arī Kempa sastādītais 1913.gada kalendārs „Daugava” ar autogrāfu titullapā: „Dowynojums no autora 1913., 13.I, Piterburgā. Fr.Kemps.”

Fr. Kemps. „Daugawa. Latwyskajs Kalendars 1913. godam". Rēzekne, 1912. RTMM 126470

Raiņa un Aspazijas bibliotēkā atrodas arī vairāki citi latgaliešu kalendāri: 1906. gada „Katoļu māju kalendars”, „Latgolas lauksaimnieka kalendārs 1927.gadam”, kuros nav nekādu ierakstu, piezīmju, tāpat arī „Dzimtenes kalendars 1913.gadam”, kuram ir neatgrieztas lapas, kas liecina par to, ka tie nav lasīti.

Bibliotēkā glabājas arī visi žurnāla „Reits” izdevumi, kuram 1923. un 1924.gadā iznāca tikai trīs numuri. Žurnālu izdeva Latgales studentu pulciņš „Izgleiteiba”, un Rainis bija žurnāla redakcijas kolēģijā. Žurnāla „Reits” visos numuros kopā ievietoti 13 Raiņa dzejoļi latgaliski: „Pyrmī vēstnīki”, „Meitines dzīsma”, „Reita vēji”, „Celīs” (01.04.1923), „Zemnīks”, „Vīnīga zvaigzne”, „Uz prīkšu”, „Jā, rīt…”, „Pavasara dzīsma” (01.09.1923) un „Pi lūga”, „Jyuras vaidi”, „Jaunajam draugam”, „Jautotoja – meiteņa” (01.03.1924). Pieļaujams, ka Rainis daļēji pats savus dzejoļus arī atdzejoja latgaliski, bet visticamāk to izdarīt viņam palīdzēja kāds no latgaliešiem, jo, kā dzejnieks 1921.gadā raksta savā dienasgrāmatā, tad latgaliski viņš neesot runājis 25 gadus, tāpēc valoda jau esot nedaudz aizmirsusies.

Pēc atgriešanās no Šveices Rainis un Aspazija bija sabiedriski ļoti aktīvi. Dzejnieks ieņēma dažādus amatus, iesaistījās politikā un apmeklēja neskaitāmus pasākumus. Bibliotēkā esošajā žurnāla „Reits” 1.numurā atrodas ieejas biļete uz Rīgas Latgaliešu kultūras biedrības koncertu – balli 1923.gada 30.aprīlī, plkst. 21.00 II. vidusskolā Nikolaja ielā Nr.1, 1.rinda 7.vieta, cena 150 rbļ. Tāpat arī žurnālu „Reits” Rainis minējis savā dienasgrāmatā: „Baško par „Reita” redaktoru…” (8.08.1923), „Ceļos 8, lasu rokrakstus priekš „Reita”…” (9.08.1923).

„Latgolas Zemkūpis: Latgolas Lauksaimnīcības bīdrību Savīnības laikroksts". Daugavpils, 1927. 5. numurs. RTMM 135411

Šajā rakstā Kindzuļs atskatās uz to, kā latgalieši meklēja saites ar pārējiem latviešiem jeb baltiešiem, stāsta par Latgales 1917.gada kongresu un tā desmit gadu atceres svinībām, par to, kas Latgalē ir mainījies pa šo laiku. Raksta autors secina: „Kū mes asam panōkuši par šim desmit, patīsībā – septinim godim, kod Latgola faktyski ir par Latvijas sastōvdaļu? Bez šaubom – daudz, daudzkōrt vairōk, nakai byutu panōkuši kur cytur. Bet vīna gon vēļ naasam panōkuši: vīnleidzības ar pōrejū Latviju. Kai materialā, tai ari kuļturalā ziņā mes asam tōli nu pōrejōs Latvijas.” Kindzuļs uzsver to, ka latgalieši ar vidzemniekiem ir tikai formāli vienlīdzīgi, bet faktiskās vienlīdzības nav. Latgales iedzīvotājiem ir pieejamas mazākas Zemes bankas aizdevumu summas, trūkst naudas lauksaimniecības attīstībai, skolām, izglītībai un kultūrai. Raksta autors kritizē Latgales politiskos grupējumus, kuri cīnās savā starpā par ietekmi, bet nerūpējas par novada iedzīvotāju labklājību un interesēm.

Latgaliešu rakstnieka, publicista, politiķa, sabiedriskā darbinieka Jezupa Kindzuļa (1888–1941) sadarbība ar Raini aizsākusies jau 1912. gadā. Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā atrodas divas Kindzuļa dzejniekam adresētas vēstules (1912). Tajās viņš vēršas pie dzejnieka, rakstot latgaliski un informējot par situāciju Latgalē. Viņš Raini uzrunā kā latgaliešu labvēli, kurš pazīst šo novadu daudz labāk nekā tie, kuri dzīvo blakus. Kindzuļs dzejniekam stāsta, ka latgaliešiem nepieciešama sava literatūra latgaliski, kas vienkāršā valodā varētu izskaidrot lietas. Kindzuļs Raini informējis arī par latgaliešu laikrakstiem un to problēmām, kā arī stāstījis par pārkrievošanos Latgalē. Novadā pārsvarā pieejama krievu literatūra, un tāpēc vēl jo vairāk būtu nepieciešams izdod grāmatas latgaliski, bet tam pietrūkst līdzekļu. Savas pirmās Rainim adresētās vēstules nobeigumā Kindzuļs lūdzis dzejniekam kaut ko darīt Latgales labā.

Kindzuļs savā vēstulē min kādu Raiņa iecerēto darbu par latgaliešiem vai Latgali. Šajā sakarā Rainis ir lūdzis viņam, tāpat kā F.Kempam, atsūtīt visus latgaliešu izdevumus. Kindzuļs gan norāda, ka tajos Rainis atradīšot maz materiālus savam iecerētajam darbam, jo Latgalē dramatiskās literatūras neesot vispār, arī liriskās – maz, tā esot vai nu tulkotā vai arī atrodas sākuma stadijā. Oriģinālstāsti gan esot, bet tajos neesot nekā ievērojama. Kindzuļs izsaka šaubas, vai Rainim būs iespējams paveikt nodomāto darbu. Arī no šīs vēstules satura var spriest, ka Rainis bija iecerējis rakstīt kādu nopietnu darbu, saistītu ar latgaliešu literatūru.

Kindzuļs apņēmies Rainim nosūtīt „Zalta worpas”, kā arī laikrakstu „Gaisma” komplektu un laikrakstu „Drywa” (līdz Nr. 42). Pārējo latgaliešu laikrakstu „Auseklis” un „Sākla” pilnu komplektu viņam neesot. Ieskatoties Raiņa un Aspazijas bibliotēkā, redzam, ka tajā ir gan grāmata „Zalta worpas”, gan laikraksts „Gaisma” (1905–1906), gan arī laikraksts „Drywa” (1908–1917) ar pielikumiem. Tātad, Kindzuļs visticamāk savu apņemšanos ir pildījis un Rainim ir nosūtījis solītos materiālus. Pēc Raiņa atgriešanās Latvijā no Šveices viņi abi ar Kindzuli darbojušies Satversmes sapulcē (1920–1922), pazīšanos uzturējuši arī vēlāk.

Iepriekš minētajā grāmatā „Zalta worpas” (1909), kurā apkopoti dažādu autoru dzejoļi latgaliski, satura rādītājā ar zilu zīmuli ir pasvītrots Aspazijas latgaliski atdzejotais dzejolis „Pasacinia”. Savukārt laikraksta „Drywa” dažādu gadu izdevumi dzejnieku bibliotēkā ir pārstāvēti skaitliski visvairāk. Tajā atrodas 1908., 1910., 1913., 1914. gada numuri, kuri ir iesieti pa gadiem, daļa ar neatgrieztām lapām, kā arī 1917.gada desmitais numurs. „Drywa” bija Latgales laikraksts latgaliešu valodā, kas radās pirmās nacionālās atmodas Latgalē laikā 1908.gadā. Tas ir sava laika plašākais un ilgāk eksistējošais laikraksts reģionā. Avīzes pirmais numurs nāca klajā 1908.gada 15.maijā. To izdeva Pēterburgā, bet tās pastāvēšanas pēdējos mēnešos 1917.gadā – Rēzeknē. Laikraksta redaktors bija Kazimirs Skrinda.

Raiņa un Aspazijas bibliotēkā glabājas laikraksta „Jaunas Zinias” visi 1912. un 1913.gada numuri, kā arī lielākā daļa 1914.gada numuru, laikraksta „Jauno Straume” vairāki numuri no 1921., 1925., 1926., kā arī 1927.gada. „Jauno Straume”. Šis sabiedriski literarisks laikroksts ar pārtraukumiem iznāca no 1921. līdz 1934.gadam. Bibliotēkā ir laikraksta „Latgalits” 1921.gada 46.numurs un 1925.gada 2.numurs. Politiskais, sabiedriskais un literāriskais zemnieku nedēļas laikraksts „Latgalīts” ar pārtraukumiem iznāca no 1920. līdz 1926.gadam. Tāpat Raiņa un Aspazijas bibliotēkā atrodas „Latgolas Lauksaimniks: Populars Zemkupu, Lūpkupu, Duorzkupu, Biskupu un Kooperatoru Laikroksts” 1921.gada 3/4 – 6. numurs un 1922.gada 1/2 numurs. Dzejnieku bibliotēkā atrodams laikraksta „Latgolas Dorbs: Latvijas Sociāldemokrātu Strādnieku Partijas Latgolas Apgabala Komitejas laikraksts” 1924.–1927.gada lielākā daļa numuru, daži – divos eksemplāros. „Latgolas Dorbs” redaktors no 1924.līdz 1929.gadam bija Kārlis Būmeisters. Šajās avīzēs ir arī pasvītrojumi.

Raiņa un Aspazijas bibliotēkā atrodas arī laikraksta „Latgolas Words: Latgolas Kristigu Zemniku Sawinibas gazeta” 1920.gada 65.numurs, daļa 1921.gada numuru un 1925.gada 5.numurs. „Latgolas Words” bija viens no lielākajiem laikrakstiem latgaliešu valodā, ko no 1919.līdz 1940.gadam izdeva Latvijā. Laikraksts vairākkārt mainījis gan izdošanas vietas, gan redaktorus un izdevējus. Tā galvenā mērķauditorija bija latgaliski runājoši latviešu katoļticīgie zemnieki. Laikraksta dibinātāja bija Latgales Zemes padomes sekretāre Valērija Seile, un izdevumos bieži vien parādījās toreizējo Latgales inteliģences pārstāvju raksti, tajā skaitā arī Franča Trasuna, Valērijas Seiles un citu.

Izskatot latgaliešu grāmatas un periodiku, tā ir skaitliski salīdzinoši neliela, tomēr ļoti vērtīga bibliotēkas daļa, kas norāda uz ciešu saikni starp Raini un latgaliešu literātiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, kā arī liecina par dzejnieka interesi par latgaliešu literatūru, valodu un aktualitātēm.

Digitālās izstādes autores: Solvita Kleinarte, Raiņa un Aspazijas muzeja vadītājas vietniece, Zane Grudule. Izmantoti materiāli no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma.

Latgaliešu grāmatas un periodika Raiņa un Aspazijas bibliotēkā

Citas digitālās izstādes

“Pie bagātās kundzes’’ – 55

“Tadenavas” tapšanas ceļš

Retumi Andreja Upīša mājas bibliotēkā