“Pie bagātās kundzes’’ – 55

Kinorežisors Leonīds Leimanis 60. gadu nogalē aktīvi uzsācis darbu pie romāna „Smaidoša lapa” ekranizācijas. 1969. gadā Upīts vēstulē kinorežisoram raksta, ka viņa skatījumā romāns nav filmai piemērots un aicina režisoru drīzāk aplūkot kādu no Upīša komēdijām, romānu “Pirmā nakts” vai visdrīzāk lugu-līdzību “Ziedošais tuksnesis”.

“Sevišķs gadījums mūs satuvināja vēl vairāk. Kādu vakaru, kad biju saņēmis savu kārtējo “Sportu” un Kalnkāja saskaitījusi manus trīsdesmit santīmus, viņa nesteidzās vis tos pa paradumam iebērt koka bļodiņā. Paskatījās man acīs un pasmaidīja (viņai bij ļoti skaisti balti zobi).
– No vakardienas “Sports” maksā trīsdesmit pieci. Akcīze atkal paaugstināta.
Es nosarku: jau tā tos divus santīmus biju sameklējis veco bikšu kabatā.
Kalnkāja laikam saprata manu nelaimi.
– Tas nekas, ņemiet vien, gan jau citu reizi.”

“Pie bagātās kundzes”

“Emmas seja nebij lāga saskatāma, augums likās šmaugs un lokans – gandrīz jau pilnīgi pieaugusi sieviete. Rokas klēpī, pirksti slaidi, iegareniem, labi koptiem nagiem. Bet kad es piecēlos, viņa bij pavērsusi seju pret logu, es pārsteigts acumirklī samulsu. Skaistākā seja, kādu jebkad biju redzējis. Ādas krāsa patumša, brūni mati, ovālas acis tumšiem uzačiem, maza mute sīkiem zobiem, nāsis jūtīgas kā stirnai. Ovāla grieķiska seja, tikai bez jaunības izteiksmes.”

“Ziedi smilktīs”

“Staigājām pa ielām, bulvāriem un apstādījumiem, pasēdējām uz soliņiem, kioskā ēdām saldējumu vai izdzērām pudeli limonādes. Skatījāmies veikalu logos, protams, visilgāk pakavēdamies  pie gatavu vai negatavu drēbju tirgotavām. Arī zeltkaļu logi viņu stipri interesēja, tur viņa ielaidās pagarās sarunās ar mani, lai gan es vairāk tikai klausījos viņas pļāpāšanā.”

“Ziedi smilktīs”

“Tūliņ pēc Jāņiem mūsu dzīvē notika liela pārvērtība. Kalnkāji izīrēja savu dzīvokli drēbniekam Kviesim, kam pēdējā laikā nemaz vairs negāja labi, bet paši paņēma piecistabas lielo tepat blakus mājā. Tur sākās plaši remonti un izdaiļošana, dzīvoklis gan vecmodīgs, bet reiz bijis īsti grezns, tikai pagalam nolaists. Visas kāpnes līdz trešajam stāvam krīta javu nolaistītas, tapešu nogrieznes pat uz ielas mētājās, būkšķēja līmētāju sukas, klaudzēja līstiņu sitēju āmuri, smaršoja eļļas krāsas, laka un terpentīns. Vēlāk arī man tur allaž bija darbs. Vaskoju parketu, kāpnēs parāpies, uzmanīju mēbeļveikala nesējus, lai neapdauza lakotās stenderes un kamīna karnīzus.’’

“Pie bagātās kundzes”

“Iedeva mums katram pa pieci lati. Turpat kaktā novietots skārda spainis ar klīsteri un sarene galā. Frīdis pasita plakātus padusē, mēs gājām darbā.
Tikai divas nedēļas līdz saeimas vēlēšanām. Stūri un sētas jau tā nolipinātas, ka grūti atrast brīvu vietu.
– Idioti! – Frīdis lamājās. – Iedevuši mums trepītes, kur pakāpties, mēs viņus tā pieklīsterētu, ka pats velns netiktu klāt. Te apakšā nav nekādas nozīmes, tik un tā puikas līdz rītam noplēsīs. Paskaties, lupatas vien plivinās.
Krišjāņa Barona un Ģertrūdes ielu stūrī brūnā sēta nolipināta visgarām. Frīdis apstājās un pustumsā burtoja skārda plāksni: “Stingri aizliegts uzlipināt plakātus un sludinājumus”.
– Aha! – viņš teica. – Vot, atradies aizliedzējs! Taisni te apakšā uzklāsim! Oļģert, smērē tik virsū!”

“Frīdis”

“Plakātus izlipinājām ātri, vietas daudz nemeklēdami. Citu līmētāju tagad vairs nebij, darbs ērts, pārāk rūpīgi nebij jālūkojas, lai kāda mala neķer svešu numuru. Tikai ar pašu pēdējo Āgenskalnā izgāja šķidrāk.
– Ko te tik daudz pindzelēsies? – Frīdis noteica, brīvu klajumu nevarēdams saskatīt, – smērē virsū šim pašam! Noklājām to līdz pusei, nr. 51 vietā tur palika tikai 5. ‘’Balsojiet visi par nr. 5” – Frīdis izlasīja un nopriecājās.
– Par šito joku numurs pieci mums droši vien iedotu latu. Zinājis tikai, kur viņš dzīvo. Bet tajā acumirklī ap stūri izlēca kungs katliņu galvā, spieķi drausmīgi vēcinādams un bļaudams, klupa mums taisni virsū.
– Ak, šitie ir tie huligāni, kas man te katru nakti aplīmē. Policija! Ķer huligānus!”

“Frīdis”