Rainis un vilcieni

Raiņa dzīvē galvenais pārvietošanās līdzeklis bija vilciens. Tas ved uz skolu, augstskolu, trimdā un pasaulē. Un tas ved arī mājup.

Eleonora Livšica, Rainis un Boriss Livšics Rīgas stacijā pēc ceļojuma 1929. gada 17. maijā. Autors nezināms. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

Dzelzceļa vilciens atkal steigdamies traucas, Traucas uz priekšu un atkal tāļāk, Līdzi mūs rauj un projām, un nost. Un savā ritumā ierauj Domas un jūtas un tura tās: Uz priekšu, uz priekšu un tāļāk, un tāļāk! Rainis “Uz mājām”

No 1880. gada līdz 1884. gadam Rainis mācās Rīgas pilsētas ģimnāzijas klasiskajā nodaļā. Ceļš uz Rīgu sākas Daugavpils (Dinaburgas) dzelzceļa stacijā.

Ģimnāzijas laikā Rainis pavada māsu Līzi uz Ķemeriem, kur viņa ārstē reimatismu. K.,D. un D. Pliekšāniem Rīgā 1881. gada 9. (21.) jūnijā Es pasteidzos šodien vēl, kad ar jau pie vakara, Jums pavēstīt, ka mūsu mīļa māsiņa ir Ķemeros nokļuvusi. Pusdienā viņa te Rīgā nobrauca, un plkst. 6 mēs abi braucām tāļāk uz Ķemeriem.

K.,D. un D. Pliekšāniem

Ķemeros 1882. gada 18. (30.) jūnijā

To nedēļu pēc Jāņiem vajadzēj jau braukt, un es tad beigšu vannas svētdien, pirmdien atpūtīšos un otrdien varēšu ceļā doties. No Rīgas es agrāk kā 11 nevaru izbraukt, jo pirmais vilciens iet 7, un mājās tad būšu plkst. 8 vakarā.

20. gadsimta 20. gados arī Rainis uzlabo veselību Ķemeros. 11.8.24. Agri ceļos, 7 uz Ķemeriem, dūņu vanna, nokavēju vilcienu 12-25 un lasu visu laiku līdz 4. 22.8.24. No Ķemeriem neiet atpakaļ 8-06 vilciens, kaut gan sarakstā visu sezonu. Atpakaļ 9-15, kaut gan sarakstā ir 9-55. Ceļos ½ 6, mostos 4, braucu uz Ķemeriem, izlasu Sūnas drāmu, laba, bet otrreiz tas pats temats. Vanna. Vilciens neiet 12 ½, bet 11; tātad jāgaida līdz 4. Mājās 6, noguris

No 1884. līdz 1888. gadam Rainis studē Pēterburgas Universitātes juridiskajā fakultātē. Ceļš uz Pēterburgu no Jasmuižas sākas Rušonas (Aglonas) dzelzceļa stacijā. Vilciens ir ne tikai transportlīdzeklis braucieniem no mājām uz universitāti un atpakaļ, bet arī iespēja saņemt studentiem tik nepieciešamās pārtikas paciņas no mājām.

K.,D., L, un D. Pliekšāniem Pēterburgā 1888. gadā, pēc 1. (13.) februāra Paldies dievam tam augstajam, kas mūs radījis, kas mūs vadījis un pa godam audzinājis! Godīgi nonācām Pēterburgā, nepaspējām uz to lielo škandāli dzelzceļā pie Viškiem, bet arī mums gadījās tāds muļķisks joks, ka vajadzēja nokavēt uz ceļa pāris stundu. Vienam vagonam priekšā lūza rats, – kā ļaudis sacīja, no liela saltuma; nelaimes, zināms, nekādas nenotika, iekšā sēdētāji pat nemanījuši, ka rata nau, un tad tik tikuši uzmanīgi, kad vilcienu apturējuši. Smalki viņiem iet ar tiem dzelzceļiem, kādas dienas priekš tam uz Liepājas ceļa bijis tāds pat gadījums, uz Vitebskas ar un nu atkal pie Viškiem. Lai viņus velns rauj un, man rādās, rauj jau ar.

No 1889. gada līdz 1890. gadam Rainis strādā Viļņas apgabaltiesā. Viļņā viņš nokļūst ar vilcienu. K., D., L, un D. PLIEKŠĀNIEM Viļņā 1889. gada sākumā, ne vēlāk par marta vidu Es braukšu vai trešdien, vai ceturtdien ar to vilcienu, kas pie Jums pienāk pulksten 5 vai 6 pēc pusdienas.

1894. gadā pēc iepazīšanās ar Aspaziju Rainis īrē mazu namiņu Pumpuros pie jūras – Pēperkoku namiņu (Salacas iela 4). Par pieturas punktu ceļā no Rīgas uz nelielo namiņu Pumpuros kļūst Pumpuru dzelzceļa stacija.

No 1896. līdz 1897. gadam Rainis un Aspazija uzturas Berlīnē. Pilsētā viņi nokļūst ar vilcienu, un ceļš līdz Berlīnei nebūt nav viegls. Ceļā pavadītas trīs nogurdinošas dienas un piedzīvotas likstas ar bagāžu. DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNĒM Berlīnē 1896. gada novembra otrajā pusē Ar aizbraukšanu jau gāja ilgi, vēl ilgāk ar korteļa atrašanu. Braucām gandrīz cauras trīs dienas, jo šur tur vakzālos bija ilgi jāgaida uz vilcieniem. Tā, piemēram, 4. klases vilcieni neiet nemaz tikpat bieži kā trešās klases un turklāt 4. klases vilcieni vēl brauc daudz lēnāk. Arī citādi dara pāri 4. klases ļaudīm, jo pirmajām 3 klasēm atļauj vest par velti bagāžā 50 mārciņu, bet 4. klasei nau nekas par velti un tad vēl vagonā arī nelaiž iekšā, cik katrs var nest; es savas četras pakas dabūju tik iekšā, kad biju konduktoram un trēģeriem iegrūdis rīklē trīsdesmitnieku.

Raiņa došanās trimdā uz Šveici 1905. gada decembrī sākas no Torņakalna stacijas. Šajā laikā Rainis bija apmeties Pārdaugavā pie Kalniņiem Bišu ielā. Tur dzīvoja arī Jānis Pētersons, laukstrādnieks no Zaļeniekiem. Pārvietošanās kļuva bīstama un radās plāns, kā Rainim nokļūt Torņakalna stacijā. J. Pētersona meita Laura Blumberga atmiņās stāsta: “ …kādā agrā rītā ap četriem Rainis, pārģērbies par zemnieku – pelēkās drēbēs, pastalās, hūtīti galvā, lakatiņu ap kaklu, bija jau gatavs ceļam. Raspuskā tika ieliktas divas augstas kastes ar āboliem, kuras pārklāja ar lielu brezentu. Raini ieslēpa starp augstajām kastēm. Tēvs [..] veda Raini uz Torņakalna staciju. Viss gāja gludi. Bet te pret Arkādijas dārzu tēvu aptur divi uradņiki, pieliek viņam durkļus pie krūtīm un prasa: – Ko tu tur ved? – Vai neredzi, ka ābolus?! – tēvs pacēla brezenta stūri un sabēra viņiem ābolus. – Brauc! – uzkliedza viens no uradņikiem.”

No Randenes 1906. gadā Rainis un Aspazija dodas uz ārzemēm. “Uz ārzemēm mūs izvada Vilis Siliņš pašā 1906. gada pirmajā dienā – zīmīgi sākas jaunais gads un jauna dzīve. Grīvas Kalkūnu stacijā gaidām ārzemju vilcienu; ārā sniegota vētra. Sargs prasa: Kurp braucot? – Uz mājām! – lai nesaceltu aizdomas, sargs ar to apmierinājas,” atceras Rainis.

1906. gada janvārī Rainis un Aspazija ierodas Šveicē, Cīrihē. Rainis Cīrihē bija bijis jau 1893. gadā, kad tur studēja viņa māsa Dora, bet Aspazija – 1895. gadā, kad mēģināja uzsākt mācības Cīrihes universitātē. Vēlākajos gados Rainis bieži bijis Cīrihē, gan trimdas gados, gan savos ārzemju braucienos. 1926. gada Cīrihes stacijas iespaidus viņš apraksta darbā “Uz zilo krastu”: “Cīrihes lielā vokzāle. Še ieeju kā savā mājā. Arī svešniekam te viegli orientēties. Nolieku rokas bagāžu glabātuvē, iebaudu vokzāles trešā klasē speciēli šīs piestātnes ēdienu, kurš sevišķi labs un lēts, jo daudz tāda tiek patērēts.”

1906. gada marta vidū Rainis un Aspazija pamet Cīrihi un dodas uz Šveices dienvidiem – Tičīnas kantona pilsētu Lugano. “Ceļā viņiem bija jāpavada sešas stundas. [..] Brauciena sākumposmā dzelzceļa trase kādu laiku vilkās gar gleznainā Fīrvaldštetera (Vierwaldstatter) ezera piekrasti un tad, izlīkumojusi cauri tuneļu serpentīnam, sāka virzīties augšup pa Alpu masīva ziemeļu nogāzi. Ekspresis, piepūlē smagi elsodams kā sakarsis suns, meta cilpas ap šķautņainiem klinšu blokiem un bezbailīgi pārvarēja tiltus un estakādes pār aizām un putojošām kalnu upēm. [..] Slaveno Sv. Gotharda tuneli ekspresis, abiem latviešiem par nožēlu, sasniedza jau vakara krēslā. Kad “milānietis” iznira no 15 kilometru garā tuneļa Alpu dienvidpusē, aiz vagona logiem jau valdīja melna nakts.” G. Grīnuma “Viņpus Alpiem”

“ …esam pienākuši “skaistākajā pasaules stacijā”, kā apgalvo šveicieši, un tie tiešām ir skaistumu redzējuši savā zemē, kura tik skaista, ka no visas pasaules brauc viņu skatīties.”

Rainis, “Kastaņola”

1920. gada pavasarī Rainis un Aspazija dodas mājup uz Latviju. Ceļu viņi uzsāk marta otrajā pusē ar nedēļas intervālu, lai drošāk pārbaudītu muitas un bagāžas pārvešanas noteikumus. Rainis izbrauc pirmais, Aspazija viņam seko. Tikšanās paredzēta Varšavā, lai ceļa pēdējo posmu līdz Latvijai veiktu kopā.

1920. gada 9. aprīļa rītā plkst. 7.30 Rainis un Aspazija izkāpj no Varšavas vilciena Kalkūnes stacijā Grīvā, no kuras viņi bija devušies trimdā. Tā tolaik vēl atradās poļu armijas pārvaldībā. Automašīnā dzejnieki veic atlikušos trīs kilometrus un, pārbraucot Daugavu, sasniedz Latvijas robežu. Vakarā, pēc Daugavpilī pavadītās dienas, dzejnieki ierodas zaļumiem rotātajā Daugavpils stacijā, lai kopā ar no Rīgas atbraukušo delegāciju dotos ceļā uz Rīgu. Viņus sagaida karavīru orķestris, dzelzceļnieki, sabiedrisko organizāciju pārstāvji.

1920. gada 10. aprīļa rītā Rainis un Aspazija iebrauca Rīgas dzelzceļa stacijā. Šis notikums kļuva par vienu no nozīmīgākajiem dzejnieku dzīvē un īpašu notikumu valsts vēsturē. Rīgas dzelzceļa stacijā un pilsētas ielās bija pulcējusies visa sabiedrība. Ziedi, rokas spiedieni, apsveikumi, mūzika visu ceļu pavadīja auto, kas veda dzejniekus no stacijas uz viņiem sagatavoto dzīvokli Pārdaugavā, Baložu ielā. Rainis un Aspazija bija dienas varoņi. Viņiem dāvināja ielas – Raiņa un Aspazijas bulvārus. Tā Rīga nebija sagaidījusi ne vadoņus, ne karaļus.

Raiņa un Aspazijas sagaidīšana pēc atgriešanās no trimdas Šveicē (pie Nacionālā teātra). Kopskats. Rīga, 1920. gada 10. aprīlis. Nezināms fotogrāfs. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

1926. gada rudenī Rainis nopērk vasarnīcu Majoros, Aleksandra ielā 3. Tolaik tuvākā dzelzceļa stacija ir Edinburga II (Dzintari). Dzejnieki vasarnīcā pavada vasaras (1927–1929). Rainis reizēm dodas uz jūrmalu arī ziemā. Valodniece Marta Grimma atceras kādu sarunu ar Raini: ““Vai tad jūs braukšana nenogurdina? jautāju Rainim. Nē, braucot vilcienā jūtos tikpat kā elektriskā vannā, nervoziem cilvēkiem tas nepieciešams, pēc tam jūtos labāk.””

1929. gada pavasarī Rainis dodas savā pēdējā ārzemju ceļojumā uz Palestīnu un Ēģipti. Marta beigās Rainis kopā ar savu ārstu Borisu Livšicu un viņa kundzi izbrauca no Rīgas stacijas un atgriezās 17. maijā.

1922. gada janvārī Centrālā zemes ierīcības komisija paziņo nodomu piešķirt Rainim Durbes pili kā tautas balvu. Iespējamais īpašums ir jāredz dabā. 20. janvārī Rainis ar rīta vilcienu dodas uz Tukumu. Atgriežoties ar vilcienu atpakaļ, Slokā sabojājas lokomotīve un jāgaida trīs stundas. Brauciens ieilgst, un ceļā top divi dzejoļi. “Kad man aizrādīja uz manām sūdzībām” Nekas nav aizmirsts un nav aizmainīts, Tā daiļā mīla un tas skaistais rīts, Tā dziļā izpratne, tas siržu tuvums, Viss neizmērojams un mūžu guvums – Pret visām sūdzībām brēc pretī sirds: Viss labs, viss saulē mirdz, viss ir, kas šķirts.

Rainis (centrā) ar sagaidītājiem Tukuma stacijā, atgriežoties no Durbes apciemojuma. 1929. gada 18. jūlijs. Autors nezināms. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

Visa Raiņa dzīve tā caurausta ar vilcienu sliežu ceļiem un nemitīgo kustību, ka vilcieni Raini pavada arī sapņos. 30.9.7. Sapņi: pašā rītā – braucu dzelzceļā, sveicinu ārā Loniju no C. K., stacijā eju sportdrēbēs un baltās biksēs caur balles zāli, neatrodu, nāku turpat atpakaļ, tad pa dubļiem līdz ceļiem uz staciju (divi deķi uz kājām), lai dod istabu, kur pārģērbties. Vai vilciens jau projām. Jā, bet tukšs, ne pēdējais. 30.1.22. Sapnis: ka es izlēcis In. nobučojis un lēcis atpakaļ vilcienā vai sabraukts? Nezin.

Izstādes autore: Astrīda Cīrule, Raiņa un Aspazijas vasarnīcas speciāliste. Attēli no Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja un Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma.

Rainis un vilcieni

“ …esam pienākuši “skaistākajā pasaules stacijā”, kā apgalvo šveicieši, un tie tiešām ir skaistumu redzējuši savā zemē, kura tik skaista, ka no visas pasaules brauc viņu skatīties.”

Rainis, “Kastaņola”

Citas digitālās izstādes

Retumi Andreja Upīša mājas bibliotēkā

Raiņa dzejas rotaļas

Pareģojums