Retumi Andreja Upīša mājas bibliotēkā
Sava bibliotēka Andrejam Upītim visu mūžu bija absolūta dzīves nepieciešamība, un ilggadēja grāmatu kolekcionēšana rakstniekam kļuva gan par savdabīgu aizrautību, gan ikdienas darbu un rutīnu.
Pareģojums
Raiņa luga “Rīgas ragana” atgādina, ka latviešu tautai jābūt modrai pret draudiem tās brīvībai. Tā bija kā Raiņa pareģojums tālākiem 20. gadsimta notikumiem, turklāt lugas ideju aktualitāte mūsdienās atkal pieņemas spēkā.
"Dedzes nāve", izrādes fināla skats. Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Rainis savā Baznīcas ielas dzīvoklī. 1927. gads. Foto: Ed. Kraucs. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.
Raiņa “Rīgas raganas” tapšana
Pēc atgriešanās Latvijā 1920. gadā Rainis meklē jaunus darbu tematus un pievēršas teiku un pasaku materiāliem par Rīgas vēsturi. Īpaši viņu ieinteresē teikas par Rīgas dibināšanu un celšanu un Ziemeļu kara (1700–1721) notikumu atbalsis vēstītājfolklorā. Dzejnieka uzmanības centrā izvirzās Rīgas raganas tēls, par kuru vēsta dažādas teikas. Rainis viņu redz kā Rīgas glābēju un aizstāvi, kas nes mūžīgās attīstības ideju.
"Rīgas raganas" pirmizdevuma vāks. A. Gulbja apgāds, 1928.
1925. gadā Rainis raksta: “Kāds stils? Gravīru. Vēsturiskais, kas tapis leģendārs. Tautisks bijis, nu citu.” Iecerētajai drāmai cauri vijas Rīgas nebeidzamas augšanas motīvs. Rainis domā par triloģiju, kuras pirmā daļa būtu drāma “Uguns un nakts”, vidusdaļa – neuzrakstītā drāma “Imanta”, bet noslēdzošā – “Rīgas ragana”. Darbus sasaista Spīdolas, Lāčplēša un Kangara epizodiska parādīšanās lugā. Rainis lugu nosauc par “Vienas nakts sapni”.
Rainis Dīķa ielas dzīvoklī. Rīga, Torņakalns. [1924. gads]. Foto: Mārtiņš Lapiņš. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.
Galvenā varone — Rīgas ragana — ir Spīdolas un Lāčplēša meita Dedze. Rīgai draud briesmas, un Dedze no teiksmainās jūras dzelmes dodas uz Rīgu, lai to aizstāvētu un iepazītu cilvēku izjūtas — mīlu, naidu, ziedošanos.
Raiņa lugas "Rīgas ragana" uzvedums A. Amtmaņa-Briedīša režijā Nacionālajā teātrī 1928./1929. gada sezonā. Scenogrāfs N. Strunke. "Ilustrēts Žurnāls", Nr. 11, 1928. g. novembris.
Luga jau 1928./1929. gada sezonā piedzīvo pirmizrādi Nacionālajā teātrī Alfreda Amtmaņa-Briedīša režijā (1928). Sabiedrībā valda dažādi viedokļi, jo daļa to uztver kā pagātni, kas zaudējusi aktualitāti. Tomēr darbā iekodēts nākotnes pareģa spēks. Darba tapšanas laikā neviens neiedomājās, ka pēc nedaudz gadiem tā kļūs aktuāla un tieši šādi notikumi risināsies Rīgā.
Vislatvijas manifestācija Daugavmalā Rīgā 1991. gada 13. janvārī. Foto: Juris Šķepasts. Latvijas Kara muzeja krājums.
1940. gadā Latvija zaudē neatkarību. Par pilsētu cīnās gan krievu, gan vācu karaspēki. Līdzīgi kā Raiņa lugas noslēgumā galvenā varone Dedze, pārvērtusies par kaivu, laižas pār jūru uz zviedru krastiem, tā pār jūru dodas arī bēgļu laivas. Seko ilgi okupācijas gadi. Pēc Otrā pasaules kara iestājas aukstā kara periods, tomēr sapnis par brīvību paliek. Pēc piecdesmit gadiem tauta to atgūst. Tomēr šodienas notikumi ar karu Ukrainā parāda, cik miers ir trausls, un pasaulei tas jānosargā.
“Rīgas raganas” stāsts šoreiz stāstīts caur Evalda Dajevska skatuves metiem, kuri veidoja skatuves ietērpu Toronto iestudējumam 1976. gadā.
"Pulvertorņa pagrabs". Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
6. Latviešu Dziesmu Svētki un Latviešu dienas Kanādā 1976. gadā, Toronto. Īss apraksts par svētkiem un latviešu dienām. Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājums.
Latviešu dziesmu svētki Kanādā un ASV nebija tikai kultūras pasākums – kad kopā sanāk teju 10000 ārzemēs dzīvojošu latviešu, tā ir iespēja pievērst arī pasaules mediju un politiķu uzmanību latviešiem. 1976. gada dziesmu svētkos Toronto skanēja runas par brīvību un neatkarību, tā bija sava veida platforma arī politisku jautājumu aktualizēšanai.
Svētku motīvs bija “Dzīvo dziesma – dzīvo tauta”, tādējādi parādot, ka pat par spīti dzelzs priekškaram, kas atdala latviešus trimdā un Latvijas teritorijā, tauta ir vienota caur kultūras bagātībām.
"Rīgas raganas" programmiņas vāks. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Raiņa lugas pēc Otrā pasaules kara latviešiem bija ļoti nozīmīgas, jo pauda idejas par brīvību un smago ceļu līdz tai. 1976. gadā Kanādas VI Vispārējos latviešu dziesmu svētkos režisora Osvalda Uršteina un scenogrāfa Evalda Dajevska vadībā tika iestudēta Raiņa “Rīgas ragana”.
"Rātes nams". Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Lugā ir aplūkota cīņa par brīvību, ko atspoguļo cara Pētera I uzbrukums Rīgai 1710. gadā. Tā bija aktuāla tā laika Amerikas un Kanādas latviešu auditorijai, jo pasaule atradās aukstā kara epicentrā. Izrāde akcentēja Raiņa 20. gadsimta sākumā izteikto brīdinājumu, ka latviešu tautai jābūt modrai pret draudiem par tās brīvību.
Aktieri pēc "Rīgas raganas" izrādes Toronto. J. Ligera fotogrāfija. “Dzīvo dziesma, dzīvo tauta.” ALA Žurnāls (Amerikas Latviešu Apvienība), Nr. 18. 01.09.1976.
Izrādes scenogrāfijā, kas atspoguļojās Evalda Dajevska veidotajās atmosfēriskajās dekorācijās, tika izmantoti vizuāli simboli un atsauces uz latviešu publikai pazīstamām dramaturģiskām metaforām. Dziesmu svētku laikā luga vairākkārt tika izrādīta 1250 skatītāju vietu plašajā Toronto Karalienes Elizabetes teātrī.
"Rīgas apdraudējums". Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
“Rīgas raganas” iestudēšana
Kad 1928. gadā tika publicēta Raiņa luga “Rīgas ragana”, 118 lappušu garajā tekstā bija lasāmi ne tikai dialogi, bet arī norādītas uz skatuves veicamās darbības. Zīmīgi, ka remarkas vēstīja arī par Raiņa iecerēm skatuves noformējumam: rakstnieks nākamajiem lugas režisoriem un scenogrāfiem sniedza norādījumus tam, kādas dekorācijas izrādei viņš vēlētos. Norādes bija svarīgas, jo Rainis ļoti skaidri zināja, kādu noskaņu viņš vēlas radīt katrā lugas ainā.
Osvalds Uršteins (pa kreisi) un Evalds Dajevskis (pa labi) apspriež kostīmu skices un scenogrāfiju mākslinieka studijā Ņujorkā 1975. gadā. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Režisora un scenogrāfa sadarbība
Pirms lugas iestudēšanas režisoram rūpīgi jāanalizē tās teksts, lai atklātu lugas struktūru un dziļāk izprastu tekstu. Pēc tam režisors anotē lugu tā, lai aktierim būtu skaidrs, kā spēlēt šo tēlu un kā pārvietoties pa skatuvi. Kad šis posms noslēdzas, darbu sāk scenogrāfs, kura uzdevums ir vizualizēt lugas atmosfēru un noskaņu, lai to nodotu skatītājiem; domāt par lugas darbību trīsdimensionāli un katrai ainai izveidot vizuālo skatuves vidi. Scenogrāfam ir jāiedzīvina luga skatuves telpā, jāpievērš uzmanība krāsām un citiem efektiem, lai radītu noskaņu katrai ainai.
Osvalds Uršteins (pa kreisi) un Evalds Dajevskis (pa labi) apspriež kostīmu skices un scenogrāfiju mākslinieka studijā Ņujorkā 1975. gadā. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Kamēr režisoram ir jāinterpretē lugas autora norādījumi par darbību, scenogrāfam jāizmanto radošums, lai atrastu vizuālus risinājumus un skatītājam būtu viegli saprotams izrādes darbības laiks un vieta. Kā redzams “Rīgas raganas” konceptuālajos projektos, scenogrāfam ir jāizveido skices un zīmējumi, kā arī visu scenogrāfiju plāni mērogā. Trīsdimensiju modeļi palīdz režisoram un izrādes dalībniekiem saprast, kā detaļas sader kopā. Scenogrāfija, ko Dajevskis radīja Raiņa lugas “Rīgas ragana” 1976. gada iestudējumam, atspoguļo intensīvo scenogrāfa un režisora sadarbību, lai Ziemeļamerikas skatītājiem sniegtu svaigu un spēcīgu teātra pieredzi sarežģītā Latvijas vēstures posmā.
Evalds Dajevskis un Osvalds Uršteins apspriež skatuves modeli un skices 1975. gadā Ņujorkā. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
“Raiņa radītais vienas nakts sapnis ir brīnumu un burvības plīvuros tīts. Lai šādu sapni vērstu inscenējumā, spēles stilā tieksimies pēc teatrāla sapņojuma: izrādes ietērpam un aktieru spēlei jāpārlejas ar nereālu mirgoņu, mistisku burvību. (..) Mūsu mērķis nebūs psiholoģisks reālisms, bet teatrāla patiesība, tonāla uzbūve, ansambļa simfoniska skaņa. Spēles vadošie vārdi: sapņains vieglums, spokainas bailes, mistiska, trauksme. Rīgas liktenim jāizšķiras vienā naktī, vienā sapņainā naktī,” par iestudējumu stāsta tās režisors Osvalds Uršteins.
Zviedru virsnieks. Evalda Dajevska kostīma mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Iepazīsti izrādes tērpu metus!
Rīgas rāte, pilsētas pašvaldība, kas formāli pārvalda Rīgu, bet tā gatava pakļauties jebkuram spēkam, kas nodrošinātu viņas privilēģijas.
Zviedru karaspēks, kas vēl piedalās Rīgas aizsardzībā, lai gan Zviedru protektorāts Vidzemē ir beidzies.
Krievu karaspēks, kas cara Pētera I vadībā cenšas iekarot Rīgu.
Vecākais rātskungs
Rātskungs
Rātes sargkareivis
Zviedru virsnieks
Zviedru kareivis
Cars Pēteris I
Krievu sūtnis
Krievu virsnieks
Krievu kareivis
Rīdzinieki. Evalda Dajevska kostīmu mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Latviešu tauta, kuru lugā simbolizē rīdzinieki, kuri cīnās par Rīgas brīvību.
Dedze, Spīdolas un Lāčplēša meita, Rīgas ragana. Evalda Dajevska kostīma mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Mītiskie varoņi
Lugā darbojas no folkloras un Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” nākuši tēli. Raiņa drāmā “Uguns un nakts” tie ieguvuši vēl plašāku vērienu. Tautas varonis Lāčplēsis, kas simbolizē tās vitalitāti un spēku, un Spīdola – gudrības, dailes un kultūras simbols. Rainis lugu “Rīgas ragana” iecerējis kā lielas triloģijas noslēguma daļu, kuru aizsāk “Uguns un nakts”. Lugas centrā ir Spīdolas un Ļāčplēša meita Dedze – Rīgas ragana, kura no harmoniskās zemūdens pasaules dodas virszemē glābt Rīgu. Viņu pavada nāras – Žagata un Cielaviņa.
Spīdola
Dedzes pavadones – nāras: Žagata (tumšais, nodevīgais spēks), Cielaviņa (gaišais spēks)
"Zemūdens valstība". Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Iepazīsti izrādes dekorāciju metus dažādām izrādes ainām!
Dramatiska uvertīra Lugas darbība sākas fantastiskā vidē – zemūdens valstībā Baltijas jūrā, kur valda harmonija un miers. To pārtrauc skaņas no virszemes. Rīgai draud briesmas un Rīgas ragana, Spīdolas un Lāčplēša meita Dedze, ir gatava no teiksmainās jūras dzelmes doties uz Rīgu, lai to aizstāvētu un iepazītu cilvēku izjūtas – mīlu, naidu, ziedošanos. Viņai ir dota viena nakts, lai glābtu Rīgu.
"Dedze dodas ceļā". Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Skatuves ainas rāda Dedzes sarunu ar māti Spīdolu un ceļu uz virszemi. Tas ir liela garīga spēka atbalsts Rīgai, kas simbolizē dziļi slēptu tautas dvēseles spēku.
Skices tēlo zemūdens valstību ar līganajām ūdenszāļu līnijām, radot fantastisku atmosfēru.
"Rātes nams". Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Pirmais posms
Darbība norit Rīgas pilsētas rātsnama lielajā sapulču istabā. Šeit pulcējas rātskungi un tauta, lai nodotu Rīgas atslēgas caram Pēterim I, kura karaspēks atrodas pie Rīgas mūriem. To pārtrauc Dedzes ierašanās. Ar tautas atbalstu viņa padzen sūtņus.
"Rātes nams". Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Rātsnama zāle tēlota ar gotikas elementiem, kur senās velves rada vēsturisku vidi.
Izgaismotās velves veido teiksmainu noskaņu, tādējādi īstenojot režisora ieceri veidot misticisma, noslēpumainības pilnu izrādi.
Zviedru virsnieks.
Rīgas rātskungi.
Otrais posms. Kara darbība. Visi tautas spēki vienojušies cīņai, tos iedvesmo Lāčplēša gars. Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Gaismas un tumsas strēles skicē tēlo dinamisku kara darbību.
No skatuves dzīlēm staro divas acis, kas simbolizē Lāčplēša skatienu, Dedzes gara spēku, tautas apņēmību. Krievu karaspēkam jāatkāpjas.
"Krievu kara nometne." Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Skice tēlo krievu kara nometni pie Cēsīm. Naksnīgajā plašumā izgaismojas cara Pētera I telts. Pret tautas spēku spēj stāties tikai nodevība. Žagata ierodas cara Pētera I nometnē un pārliecina viņu turpināt cīņu. Viņa atklāj, ka Dedze nogalināma ar sudraba lodi. Maksa par to ir tikai viena – caram jāsaka, ka Rīga ir gatava. Tad tā nogrims dzelmē. Cars Pēteris I domā par citiem Rīgas pakļaušanas ceļiem. Viņš sūta uz Rīgu sūtņus, lai slēgtu mieru un lūgtu Dedzes roku.
Trešais posms. Pulvertorņa bastions un sarkaniem lokiem ielenkta Rīga. Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Dedze notic Pēterim un iemīlas viņā. Tomēr iemīlēšanās pretiniekā carā Pēterī I nes vilšanos, jo viņš ar viltu grib pakļaut Rīgu. Jāturpina cīņa
Krievu karaspēks uzbrūk Rīgai, un cars Pēteris ar sudraba lodi cenšas nogalināt Dedzi. Tas neizdodas, jo Raganu var nogalināt tikai ar pašas lietu sudraba lodi.
Aizsardzību vada no Pulvertorņa bastiona. Fonā redzamā pilsēta ir sarkanu loku ielenkta. Mākslinieks simboliski tēlo Rīgas apdraudējumu, kuram pretstatā iezīmējas gaišais Dedzes tēls.
Ceturtais posms. "Kara nometne pie Rīgas mūriem". Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Skice tēlo krievu kara nometni pie Rīgas mūriem ar cara Pētera I telti priekšplānā.
Dramatisko situāciju iezīmē negaisa mutuļi, kas ieskauj nometni.
Pie Pētera atkal ieradusies Žagata ar nodevīgiem plāniem.
"Pa Rīgas ielām klīst parādība." Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Pa Rīgas ielām klīst parādība, uzdodot jautājumu:
Par simtēju gadskārtu “Vai Rīga gatava?” jautāšu.
Kad atbildēs: “Rīga ir gatava”,
Tad Rīgas grimšana galīga.
Dedze aizsteidzas priekšā Pēterim un atbild, ka Rīga aug! Šī simboliskā atbilde ir viens no lugas vadmotīviem – Rīga mūžam augs un attīstīsies. Šis ceļš ir nebeidzams tāpat kā tautas dzīve. Skicē iezīmējas plīvojoša parādība ar Pēteri un Dedzi priekšplānā.
Dedze nolemj savu likteni uzticēt Rīgai. Viņa Pulvertorņa pagrabā lej sudraba lodi un nodod rīdziniekiem kā savas dzīvības ķīlu, bet to iegūst Pēteris, nogalina viņu un iekaro Rīgu.
"Pulvertorņa pagrabs." Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Piektais posms
Pēc misijas veikšanas Dedze varētu atgriezties harmoniskajā teiksmu pasaulē, bet viņa no tā atsakās, izvēloties cilvēka likteni. Sudraba lodi iegūst Pēteris, nogalina viņu un iekaro Rīgu.
Piektais posms. "Spīdolas un Dedzes tikšanās". Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Lugas fināls. "Dedze ar Rīgu un rīdziniekiem." Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Lugas fināls
Dedze pārvēršas par kaivu un aizlido pār jūru. Kā brīvības simbols viņa atgriezīsies, nesot tautai brīvību. Skicē Dedze pārvēršas gaismas starā kā simbols brīvībai, nākotnes ticībai un cerībai. Raiņa doma skanēja kā nākotnes vīzija, kura īstenojās pēc 12 gadiem. Un līdzīgi kaivai uz zviedru krastu devās bēgļu laivas.
Lāčplēša pareģojums skanēja –
“Ij tad, kad vēl neiegūs,
Tas solis uz uzvaru būs.”
Izrādes fināla skats. Evalda Dajevska dekorāciju mets. Pētera Dajevska personīgā kolekcija.
Autori:
Pēteris Dajevskis, sociālantropologs, Evalda Dajevska dēls;
Astrīda Cīrule, Raiņa un Aspazijas vasarnīcas speciāliste;
Zane Grudule, Memoriālo muzeju apvienības komunikācijas speciāliste.
Materiāli no Pētera Dajevska personīgās kolekcijas, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma, Latvijas Kara muzeja krājuma, Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma.
Izdevniecībā “Jumava” 2022. gadā klajā nācis Dzintras Andrušaites veidots mākslas albums “Evalds Dajevskis”, kur iespējams vairāk uzzināt par mākslinieka un scenogrāfa Evalda Dajevska radošo darbu.