Retumi Andreja Upīša mājas bibliotēkā

Sava bibliotēka Andrejam Upītim visu mūžu bija absolūta dzīves nepieciešamība, un ilggadēja grāmatu kolekcionēšana rakstniekam kļuva gan par savdabīgu aizrautību, gan ikdienas darbu un rutīnu.

Andreja Upīša viesistabas grāmatplaukti. Foto: Arnis Koroševskis. 2023. gads.

Rakstnieks neizmantoja publiskās grāmatu krātuves, jo vārda tiešā nozīmē strādāja ar grāmatām – pasvītroja, pierakstīja savas domas, atzīmēja izlasītajā stila un pat drukas kļūdas. Mūža izskaņā rakstnieks bija iekrājis nepilnus astoņus tūkstošus grāmatu.

Bibliotēku var uzskatīt par rakstnieka šūpuli – izlasītās grāmatas pavēra iespēju ne tikai izzināt pasauli vai attīstīt iztēli, bet arī rosināja radīt oriģināldarbus. Andrejam Upītim nebija iespējas ceļot vai izglītoties ārzemēs – tieši dzīves apstākļi Upīti radīja par nenogurstošu kultūras vēstures un dzīves parādību pētnieku.

Principiālā frāze “neizlaist ārpus redzesloka nevienu latviski uzrakstītu rindu” kļuva par rakstnieka dzīves moto, jo ar literatūras pētniecību Upīts nodarbojās līdz pat savai nāvei – pie dīvāna ēdamistabā palicis atšķirts žurnāla “Karogs” 1970. gada oktobra numurs.

Ludvigs Hērvāgens "Skolas maize" (1882), Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājums.

Jaunības gados teju vienīgā Upītim pieejamā daiļliteratūras grāmata bijusi Aleksandra Puškina kopotas dzejas sējumiņš: “Tā bija vienīgā vērtīgākā mākslas grāmata manā nabadzīgajā plauktiņā, un to nu es lasīju caurām dienām, rindu pa rindai – līdz pat vēstulēm un bibliogrāfiskām piezīmēm. “Jevgēņiju Oņeginu” veselām nodaļām zināju no galvas, tāpat daudz dzejoļu un epigrammu.”

Katru mākslinieciski vērtīgo jaunieguvumu savā grāmatu kolekcijā rakstnieks koķeti nodēvēja par “mazu atspaidu grāmatu badā”.

Rakstnieks grāmatu kolekciju organizēja pēc īpašas sistēmas, un daudzos gadījumos pārsēja, viņaprāt, nekvalitatīvi sagatavotus izdevumus.

Pēc atgriešanās Rīgā Upīts konstatēja, ka Ģertrūdes ielā esošais dzīvoklis ir izsaimniekots. Pēckara gados rakstnieks aktīvi sazinājās ar tālaika Latvijas PSR Valsts bibliotēkas direktori Ainu Deglavu un vērsās arī antikvariātos, lai censtos atgūt savā īpašumā atsevišķus sējumus. Tie tika atpazīti vai nu pēc Upīša rokraksta grāmatu titullapā, vai nu pēc zīmodziņa. No visas lielās kolekcijas rakstniekam izdevās atgūt 39 grāmatas.

Lai arī pēdējā grāmatu kolekcija būtībā veidota tieši padomju laikā, tajā sastopami daudzi vērtīgi un unikāli Latvijas brīvvalsts perioda, arīdzan cara laika izdevumi.

Izteiktās rūpes par literatūras kolekciju un grāmatas kā īpašas vērtības apzināšanos nepārprotami radīja šausminošie laikmeta apstākļi. 1915. gada vasarā Upītim nācās pamest Skrīveru māju, kura kara laikā tiek iznīcināta. Postā aizgāja arī krātā grāmatu kolekcija; atsevišķas grāmatas palīdzēja glābt rakstnieka tuvinieki un draugi. Latvijas brīvvalsts laikā rakstnieks bija sakrājis aptuveni 10 000 grāmatu, taču arī otro mājas bibliotēku Upīts zaudē Otrā pasaules kara laikā, kad rakstnieks ar ģimeni atradās evakuācijā Krievijā.

19. un 20. gadsimta mijā Rīgas Latviešu biedrības nama Derīgu grāmatu nodaļa izdeva pirmo latviešu konversācijas vārdnīcu, taču par vēsturisku izdevumu kļuva starpkaru periodā publicētā vārdnīca. Tās galvenie redaktori bija Arveds Švābe, Aleksandrs Būmanis un Kārlis Dišlers. Vārdnīcas gan burtnīcu, gan grāmatu formātā izdeva Ansis Gulbis.

No paredzētajiem 22 sējumiem tika publicēts 21 – 1940. gadā iecerei punktu pielika padomju okupācija, kuras laikā līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai vārdnīcu lietojums nebija iedomājams – tās bija aizliegtas un pat tika fiziski iznīcinātas. Laikā starp 1992. un 2004. gadu tika publicēts vārdnīcu faksimilizdevums, tādējādi ļaujot pēc 64 gadu pārtraukuma īstenot arī pēdējā sējuma izdošanu.

Šīs grāmatas par būtisku rakstnieka mājas bibliotēkas sastāvdaļu padara arī paša autora ieguldītais darbs – Upīts ir autors 79 ar literatūru terminoloģiski saistītiem šķirkļiem.

Rakstnieka kabineta tālākajā grāmatplauktā atrodas grāmatas, par kurām padomju okupācijas laikā publiski nebija iespējams runāt. Šeit vienkopus sastopami gan trimdas, gan represētie rakstnieki, kuru vārdi piecdesmit gadu garumā bija svītroti no literatūras vēstures: Jānis Veselis, Vilis Lesiņš, Aīda Niedra, Konstantīns Raudive, Zenta Mauriņa, Alfreds Dziļums, arī Edvarts Virza, Aleksandrs Grīns, Jānis Sārts un Atis Ķeniņš.

Andreja Upīša rīcībā vairāki trimdas izdevumi nonāca 60. gados, kad rakstnieks strādāja pie ideoloģiskās un tendenciozās apceres “Bezsaules noriets”. Ironiski, taču daudziem latviešiem Upīša apcere bija tobrīd vienīgais avots, no kura smelties informāciju par nezināmajiem un “slēptajiem” rakstniekiem.

Būdams autodidakts ar sešu gadu pagastskolas izglītību, Upīts mūža laikā apguva krievu, franču, vācu, itāļu un angļu valodu. Valodu zināšanas radīja iespēju ne tikai aktīvi tulkot daiļliteratūru, bet arī izzināt pasauli. Izlasītie un pārtulkotie pasaules literatūras darbi iespaidoja rakstnieku, bieži kļūstot par iedvesmas avotu. Bez Rafaēla Džovanjoli romāna “Spartaks” nebūtu tapusi rakstnieka pēdējā vēsturiskā traģēdija, bez Aksela Muntes romāna novelēs “Stāsts par Sanmikelu” diez vai rastos Oļģerta Kurmja dzīvesstāsts, savukārt bez Alekseja Tolstoja aplūkotā Lielā Ziemeļu kara netaptu Upīša monumentālā tetraloģija “Laikmetu griežos”.

Kopumā rakstniekam piederējušas aptuveni četrdesmit vārdnīcas, un pavisam iztulkoti ap sešdesmit darbu visos literatūras žanros.

Viena no Andreja Upīša senākajām grāmatām ir 1896. gadā Pēterburgā izdotā vācu-krievu vārdnīca. Tā ir joprojām saglabājusies un atrodas starp pārējām vārdnīcām rakstnieka darba kabineta grāmatplauktā.

Grāmatas iekšējā vākā Upīts ierakstījis: “Tā ir mana radinieka Lapiņa (Slokā) atsūtīta /gatavojoties uz skol. eksāmenu/ 1896. gadā. Ar šīs palīdzību esmu iemācījies vāciski lasīt un tulkot.”

Grāmata ir unikāla, jo pārcietusi abus pasaules karus. Iespējams, to izglābis Upīša draugs Jānis Sērmonis, kurš Pirmā pasaules kara laikā pieredzēja biedējošu epizodi Skrīveru mājas sētā: rakstnieka grāmatu kolekcija bijusi izgāzta no plauktiem – zaldāti bija izvazājuši grāmatas pa zemi un plēsuši lapas papirosu tīšanai.

Vārdnīcas titullapas augšējā labajā stūrī redzams tipisks rakstnieka paraksts, bet apakšējā labajā stūrī – zīmodziņš.

Sev piederošās grāmatas Upīts kopš gadsimtu mijas parakstīja, starpkaru periodā – apzīmogoja, savukārt padomju laikā ar mākslinieka Alekseja Jupatova līdzdalību izveidoja īpašu ekslibri.

Pieminami arī krāšņie “Latvju raksti” trīs sējumos, kurus no 1924. līdz 1931. gadam izdeva Valstspapīru spiestuve, un kuri mūsdienās uzskatāmi par bibliogrāfisku retumu. Starp grāmatām atrodamas arī daudzas ārzemju (pārsvarā – vācu vai franču) literatūras vai mākslas vēstures, tostarp arī tādas, kas publicētas vēl cariskajā Krievijā, 19. un 20. gadsimta mijā.

Jau kopš jaunības Upīti fascinēja Francijas vēsture un kultūra – rakstnieks kvantitatīvi visvairāk tulkojis tieši franču literatūru. Par īpaši nozīmīgu Upīts uzskatījis Gistava Flobēra romāna “Salambo” tulkojumu 1914. gadā.

Rakstnieks Jānis Grīziņš 20. gadu nogalē dzīvoja Francijā un Upītim pārsūtīja vairākas tobrīd tikai ārzemēs pieejamas grāmatas. Vēsturiskās traģēdijas “Žanna d’ Arka” tapšanas laikā Upīts vēlējās rūpīgi apgūt vēstures materiālus, tādēļ viņa kolekcijā nonāca Anatola Fransa “Žannas d’ Ark dzīve” un vēsturnieka Žila Mišlē monogrāfija par Francijas nacionālo varoni. Grāmatas ir unikālas – paša Upīša rokām pārsietas un pārvākotas.

Andreja Upīša piezīmes Knuta Hamsuna kopotu rakstu 15. sējuma pēdējās lappusēs. AUUM – 4184.

Izstādes autors: Arnis Koroševskis, Andreja Upīša memoriālā muzeja vecākais speciālists.

Izmantoti materiāli no Andreja Upīša memoriālā muzeja krājuma.

Retumi Andreja Upīša mājas bibliotēkā

Citas digitālās izstādes

“Pie bagātās kundzes’’ – 55

“Tadenavas” tapšanas ceļš

Raiņa dzejas rotaļas