Jāņa Akuratera muzejs (Rīgā, Ojāra Vācieša iela 6a) aicina 17. janvārī plkst. 13.00 uz pasākumu “Ja es būtu Jānis Akuraters. Jāņa Akuratera 150. jubilejai veltīto skolēnu radošo darbu konkursa noslēgums”.
Jāņa Akuratera muzejs 2025. gada rudenī, sagaidot dzejnieka Jāņa Akuratera 150. jubilejas gadu, izsludināja radošo darbu konkursu skolēniem. Muzejs aicināja rakstīt gan par Jāņa Akuratera darbiem, gan par tematu – “Ja es būtu Jānis Akuraters”. Savus radošos darbus iesūtīja jaunieši no Jēkabpils, Saldus, Rīgas un Talsiem, un populārākais temats bija “Ja es būtu Jānis Akuraters”.
Sestdien, 17. janvārī, plkst. 13.00 Jāņa Akuratera muzejā notiks konkursa uzvarētāju apbalvošana un darbu lasījumi.
Fragmenti no dažiem iesūtītajiem darbiem:
Elizabete Elīza Rulle:
“Ja es būtu Jānis Akuraters, es vēlētos, lai mani saprot ne tikai kā rakstnieci, bet kā cilvēku, kas meklē gaismu. Es vēlētos, lai lasītāji pēc simt un piecdesmit gadiem, lasot manus darbus, nedzirdētu putekļainu vēsturi, bet gan paši sevi, savas cerības, savas bailes, savu ilgošanos pēc skaistuma, miera un mīlestības.”
Jolanta Lapeškina:
“Ja es būtu Jānis Akuraters, es dzīvotu laikā, kad Latvija vēl tikai sapņoja par brīvību, un es būtu viena no tiem, kas šo sapni uzdrošinājās pierakstīt. Es dzīvotu starp cerībām un nemieru, starp dzeju un karu, starp sapņiem un realitāti. Un tomēr es rakstītu. Rakstītu tāpēc, ka nevaru savādāk. Jo rakstīšana būtu manas dzīvības elpošana, mana sirds balss.”
Gatis Caune:
“Ja es būtu Jānis Akuraters, es mīlētu brīvību tikpat ļoti kā dzeju. Es saprastu, ka brīvība nav pašsaprotama – tā ir jāizcīna ar ticību, drosmi un neatlaidību. Un, ja vajadzētu, es ne tikai rakstītu, bet arī aizstāvētu savu tautu ar vārdu un darbu.”
Viktorija Viviāna Mežaraupe:
“Ja es būtu Jānis Akuraters, es kāptu pāri mūsu prāta izveidotajām robežām. Jānis Akuraters zināja, ka robežas ir tikai pļavām, pilsētām vai valstīm. Mūsu zināšanām robežu nav – mēs katrs varam nepārtraukti papildināt, attīstīt un jaunināt zināšanas.”
Sindija Frolova:
“Un varbūt patiesībā Akuraters dzīvo mūsos katrā reizē, kad mēs sakām “šeit ir skaisti.” Kad mēs paceļam acis no ekrāna un ieraugām, kā saule mums uzspīd skatlogā, un tā mūs apžilbina, un kā ziemas rīti un nakts aiziet klusi.”