2022. gadā Ojāra Vācieša muzejs svin 30 gadu jubileju. Nupat aizvadītas muzeja jubilejas svinības, piedaloties Vāciešu ģimenei un ilggadējiem muzeja draugiem, bet apmeklētājus vēl joprojām gaida jaunā izstāde – laika līnija par muzeja trīs desmitgadēm –, kā arī darbinieku stāsti par to, kas šo gadu gaitā piedzīvots.
1992. gada 12. novembrī notika pirmais sarīkojums Ojāra Vācieša (toreiz – memoriālajā) muzejā. Tajā aktieri Jānis Reinis un Lāsma Kugrēna runāja Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas dzeju, savukārt dienu vēlāk, 13. novembrī, dzejniece un tulkotāja, Ojāra Vācieša dzīvesbiedre Ludmila Azarova nodeva Ojāra Vācieša memoriālā dzīvokļa atslēgas muzeja vadītājai Ievai Ķīsei.
Par to, kādi bijuši šie 30 muzeja pastāvēšanas gadi, vēsta kolāžveidīgā mākslinieka Inta Sedlenieka un Ojāra Vācieša muzeja speciālistes Daces Micānes-Zālītes veidotā izstāde – laika līnija “Ojāra Vācieša muzeja trīs desmitgades”. “Tur var redzēt notikumus, pasākumus un citus muzeja darba stūrakmeņus, kurus nu jau var dēvēt par muzeja vēstures cienīgiem faktiem. Skaidri redzams, ka pirmā un galvenā loma ir atvēlēta literatūrai, dzejas sarīkojumiem.
Māra Zālīte, Knuts Skujenieks, Jānis Peters, Māris Čaklais un vēl citi literatūras grandi, kuri viesojoties muzejā garīgi ir satikuši un sarunājušies ar Oiku. To redzam kā fotogrāfijās, tā arī viesu grāmatas ierakstos, sirsnīgos un personīgos,” stāsta Dace Micāne-Zālīte.
Muzejā tapušas grāmatas, zinātniskās konferences, dzimuši “Astoņu kustoņi svētki” un kāpostu skābēšanas balles, izdota Ojāra Vācieša balss ierakstu albumu kolekcija “Runā Ojārs Vācietis” (2018), pirms diviem gadiem atklāta pastāvīgā izstāde “Starp dzejoļiem”, kur levitē Ojāra Vācieša dzeja, sniegpārslas un granīta akmeņi, kas atvesti uz muzeju no Vācieša dzīvesvietām. Muzejs kļuvis par vietu, kur tikties uz sarunām un koncertiem, kur sajust Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas laiktelpu.
Jānis Peters, apsveicot muzeju 30 gadu jubilejā, to nodēvējis par “Kājāmgājēja karaļnamu”:
Dzīvās mājas goda dienā
Lielā, stiprā un sadzīvē pieticīgā kājāmgājēja, bet dzejā karaļa mājai šodien jubileja. Šis nams jau 1988. gadā juridiski kļuva par muzeju, bet de facto par garīguma centru Paādaugavā kopš 1992. gada. Gan Māris Čaklais, gan Ojāra Vācieša jaunības draugs, dramaturgs Jānis Lūsis, brīžiem arī Imants Ziedonis un citi tikām šeit laipni gaidīti, un Lielās Altonavas ielas 19 numurā māja ļaudīm piedāvāja pasauli. Jau pirmajā istabā uz grīdas sakrauto žurnālu Novij Mir klātbūtne liecināja par brīvu domu divu dzejnieku – Ludmilas Azarovas un Ojāra Vācieša dzīves telpā.
Šī zeme, šī pilsēta, šī iela ir mūsu dzimtās mājas – pauž katra Ojāra Vācieša rinda viņa dzejoļos. Jau 1962. gadā Dzejnieks mūs aicināja iet un braukt pa Vidzemes šoseju, kurai nav nedz Pleskava, nedz Pskova vārdā, un to lieliski saprata Kijevā, kur ar nosaukumu “Vidzemes šoseja” ukraiņu valodā izdeva visu 29 gadus vecā latviešu dzejnieka dzejoļu krājumu.
“Mūsmājas” teica Jānis Jaunsudrabiņš, kad ar vienkāršo zīmuli uz papīra lapas uzzīmēja jumtu, kurš sargā cilvēku dzīvi, kas, mīlestības pilna, norit aiz durvīm, logiem un sliekšņiem, starp grīdu un griestiem. Lielās Altonavas ielas 19 nama adrese tagad ir Ojāra Vācieša ielā, un pēc nepilnas stundas brauciena pa Vidzemes šoseju cauri Rīgai mēs jau esam dzejnieka mājas siltajās istabās, kuras nu jau gadu desmitiem kopj un dara saturā bagātākas muzeja saime ar levu Ķīsi vadībā. Arī te ir Mūsmājas.
Sveicu muzeja saimi jubilejā un ar mīlestību atceros gan Tevis, Dzejniek, pērnajā naktī uzrakstīto dzejoļu rokrakstus, gan asaras Tavās acīs, kad Tu tos skali mums lasīji priekšā. Atceros gan arī glāzīti, pēc kuras satura kā jaunākajam kompānijā man bija jāskrien ar taksometru uz veikalu “Sakta” Rīgas centrā, kad pietrūka, bet visādu izjūtu, prieka un sāpju, bija mūsu pašu uzkurts par daudz.
2022.
Ar mīļu sveicienu visam kājāmgājēja karaļnamam Jānis Peters
