2023. gada 16. oktobrī Ojāra Vācieša muzejā notika ikgadējais vidusskolēnu literārais konkurss “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārā balva 2023”. Tajā skolēni no Pārdaugavas skolām Ojāra Vācieša muzeja telpās radīja dzejas un prozas jaundarbus.
Piedāvājam iepazīties ar konkursa laureātu darbiem.
1. vieta
Anna Legzdiņa, Rīgas Valsts vācu ģimnāzija
Mana mamma un viņas meita
I
Es piedzimu ar kamolu kaklā.
Jutu visu, ko domāja mana mamma.
Viņas trauslā elpa bija arī manējā.
Maza būdama, skatījos viņas acīs kā kukainītis skatās uz sauli.
Pukstēja ne tikai mana sirds, bet visa pasaule zem viņas kājām.
II
Es piedzimu, žņaudzoties nabassaitē.
Mirklis bez elpas atbalsojās debesīs,
Un es gribēju būt liela māksliniece,
Bet nemācēju ne Kliedzienu, ne Skūpstu …
Nākotne kļuva par neizturamu izsalkumu.
Man atlika pārvērsties putekļos.
Mamma tos ķēra un salasīja jaunu cilvēku.
III
Es piedzimu, un mamma man atdeva savu balsi,
Bet pati grima upes dūņās.
Dzelmē gūlās viņas domu ceļi, mūžības saules pielietie mati
Un lūpas, aizmirsušas pirmā mīļotā vārdu.
No manis pilēja ūdens, kas remdēja zemes slāpes.
Kad es piedzimu, mamma zināja, ka baros mani ar savu miesu
Un es norīšu viņas krūma pēdējās ogas.
IV
Es piedzimu, nezinot, kā ieskrieties.
Mamma bija mana vējlauze,
Un es – viņas izlietā laimīte.
Mums nebija paredzēts vienāds laiks –
Tikai tāds, pēc kura mūžīgi ilgoties.
2. vieta
Sofija Mežkaze, Āgenskalna Valsts ģimnāzija
***
šis viss ir ļoti jauki bet šķiet es esmu nevietā
ja nekas ar mani nerunā es arī nerunāšu
bet tā nav pareizi un nav vajadzīgs šai pasaulē
es jums saku
pats esmu saule un pats es griežos ap sevi
piedauzīgi putni man sit ar kailiem spārniem
es turpinu veldzēties dīķī
ja akmeņi būs manās kabatās es jutīšos viegls
esmu tik maigs, viegls un trausls
tāpēc saberiet tos manās kabatās un apmētājiet mani
tad es būšu smags un tiešām redzēšu jūs
savas kurpju šņores es sienu cieši lai tās tur mani pie zemes
kamēr es ar jums runāju man nosala rokas kājas un mans spēks
bet es to jums nesaku es tikai viegli ierūcos
jo esmu tikai zvērs Nepotēts
pie manis nāk sieviete
ja es būtu akls es teiktu meitene kā astere
zilgana ledeņu acīm un bikla
bet akls es neesmu
es redzu viņas seju atspīdam ūdens rieviņās
un viņas rāmo siluetu
varbūt tas ir koks
viņa rokas mani mīksti iekšā skrāpē
un jūs nekad nezināsiet
es turpinu veldzēties dīķī
putukrējums kaviārs un gladiola
manu sapņojumu pārtrauc smakojoša doma
es no tās atturēšos un jums arī vajadzētu
cilvēks pats izvēlas
domāt labi vai kreisi
bet tā kā esmu kreilis ejiet nu saprotiet…
es turpinu veldzēties dīķī
es gribu jums dot daudz bet nevaru
mums ir ļauts tik daudz bet mēs nevaram
es gribu jeb esmu zvērs un zvērīgs
un dzīve mans jērs
nes mani un tad es tevi apēdīšu
jo esmu tikai zvērs
Viviāna Zariņa, Āgenskalna Valsts ģimnāzija
***
šodien no debesīm
pil sveķi
no lētām svecēm
nosodoši baltām
pie zemes salīp kopā
mūsu dievi sajaucas
viens ar otru
miglainos atspulgos sadzird
pašu klusās lūgšanas
“dāvā mums vēl dažus izņēmums”
Dēmetra krāmu tirgū meklē
vēl nesarūsējušus krustus
šodien kapu atkritumu tvertnes
pilnas ar tukšām
sarkano Winston paciņām
rīt – dzeltenajiem Camels
marmora kapličas smok no
zirnekļu tīkliem
tajās samestās pudeles
sačukstas ar mirušajiem
“Starp mums ir palicis tikai nepietiekami daudz Nekā”
blakus pagalmā Mozus
bez atļaujas ravē
kāda svešinieka dārzu
nejauši izrauj pētersīļus
Freija pārmet
trīs saujas smilšu
pie trotuāra
sabrauktam balodim
plašums liek mums karstiem
saķept vienā
mūsu nosodoši augsto
tempļu pakājēs
neuzdrošināmies atstāt
neko citu
kā no kabatām
nejauši izkritušus čekus
3. vieta
Ilze Rasnača, Rīgas Valsts vācu ģimnāzija
Aiz slimnīcas horizonta
Labvakar!
Mūs iepazīstina caur aizkaru. “Valērij!” sauc ārsts. Bet tu nereaģē, tev ir hipotermija. 27 grādu padevībā tava sirds vēl spītīgi pukst.
Vaļa, (drīkstu es tā?) kas atgadījās, ko liktenis tev lēmis?
Kritusi pirms trim dienām, tu tagad guli šai palātā. Lauzts plecs, roka nogulēta – varbūt arī lauzta.
Tu šonakt esi slavena – visa nakts maiņa ap tevi rosās, bet tu to pat nezini, nemaz negribi zināt. Tava dzīvība pašreiz ir jau uz tās mūžības sliekšņa. Mūsu vienas nakts dēku tu nerotā ar pašsacerētu, kaut reiz citur dzirdētu balādi, vai tā vismaz es nenosauktu tavu murmināšanu krievu valodā, kuru, piedod, bet nespēju saprast nu nekādi.
Tas monitors tev virs galvas, kuru pati gan jau neesi ievērojusi, tevi vizualizē. Viņš ir mākslinieks, tavi sirdsritmi – viņa māksla.
Es raugos ģeometrijā, kas zaigojas griestu paneļos un ieslīgstu arvien dziļākā transā ar katru sirdspuksta pīkstienu, kas ritmiski liecina, ka esi vēl dzīva.
“Par cik paaugstinājās?”
“Ķermenis uzsilis vien līdz 27,8 grādiem,”
kam seko pašneaizlīdzīgs: “Johaidī!”
Tevi tas neskar, tu to nejūti, bet, Vaļa, tas tā nav!
Tu esi vissavtīgākā no visiem šai telpā. Ir tikai viena no mums, kurai šīs nakts dēka būs liktenīga, ir tikai viena, kurai būs jāatvadās bez atbildēta “Labvakar!”
“Holodno…,”
vārgi izsprūk no tavām lūpām. Nesūrsties, saņemies, sasildies!
Valērij, vienaldzība ir ārstējama.
Afra Pia Kima, Āgenskalna Valsts ģimnāzija
Dzejas cikls “Sonāte Āgenskalns”
Sonāte Āgenskalns op. priekškars diriģenta daļa
es prezentēju jums svītu
vai tā tik nav glīta?
vai kāds atnāca klausīties?
vai vēl joprojām dauzīties?
sirds alkst pēc Āgenskalna takas
tās iedzīvotāju klačas
čīkstošās vārtrūmes
no koka krītošās plūmes
diriģents nav neviens cits
kā pats Āgenskalns
diriģē viņš tā ielas
cilvēku saistītās ietves
Sonāte Āgenskalns op. burzma Stīgu daļa
es esmu stabs
kratīts mašīnas virpuļos
džinkstu es,
kā Čella stīga
es esmu trolejbusa balsts
elektrības vads
ar tā garo loku
tieku ievibrēts kā Kontrabasa zarna
vārtu stabs Āgenskalna burzmā
skan kā Alta saite
koka garie stiebri
kā Kokles aukla
vilcienu vagas
Stindzina tevi
kā spalgas, spalgas
Vijoles lente
visapvīts orķestra skanējumā
tu apžilbsti Āgenskalna Sonātē
Sonāte Āgenskalns op. burzma pūtēju daļa
ūdens renstelē pil asaras
es esmu modernās mūzikas Tuba
vīta caur visu pilsētu
es kanalizācijas truba Trompete
skaņa, kad atbīdi solu
Klarnetes pildītais tonis
cilvēku čalošana
kā mazas, mazas Stabulītes
klaiņo tevim līdzās
logu spraugās mitinās
maigās apsildīšanas caurules
dreb kā sīkas flautas
dreb no Tubas izlijušām sāpēm
visapvīts orķestra skanējumā
tu apžilbsti Āgenskalna Sonātē
Sonāte Āgenskalns op. burzma perkusiju daļa
tu pa bruģakmeni sities
mašīna grumbuļainā
es tava ādas plēve tavas mazās Bundziņas
tu mana Vālīte
visur cilvēku soļi klab
kā mazas Ksilofonu tapas
pilītes sitās pa jumtiem
spicajiem un greznajiem
šķīvju plates garenās
virs māju jumtiem mitinās
sities tu burzmā
pa labi pa kreisi Āgenskalna tirgū
Zvaniņš tu esi
paša ansambļa beigās
visapvīts orķestra skanējumā
tu apžilbsti Āgenskalna Sonātē
Sonāte Āgenskalns op. pēdējais cēliens solistu daļa
viens vienīgs 2. tramvajs
mani izvizina ar solo katru pusstundu
tu manas Klavieres dārgās
un mēs tavas stīgas
tur šoferīts spiež pedāļus
un solo iet uz riņķi, uz riņķi
un nekad nebeidzas
tad solists esam mēs, jūs? viņš, viņa?
kas tad ir diriģents klausītājs komponists?
kurš radīja šo orķestri?
Sonāte Āgenskalns op. pēckars klausītāju daļa?
klausītāj, dārgais, ja Sonāti neviens neklausās
vai tā ir atskanējusi?
kurš šķir robežu starp Sonāti un Sonetu?
kurš šķir robežu starp Āgenskalna burzmu un mūziku?
es reprezentēju jums svītu?
tā pati diendienā skan
Āgenskalns – pilsēta, iedzīvotāji, objekti –
ir tās komponisti, atskaņotāji, diriģenti!
visapvīts orķestra skanējumā
tu aizmirsti, ka pats esi tā daļa
apžilbsim tā skanējumā!
Linda Baumane, MIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skola
***
Vienas rokas nospiedums neskaitāmās dvēselēs.
Viena tinte, viena spalva.
Nemirstība.
Mani mīļie svešinieki, tik pazīstami caur aizgājušiem autoriem. Smags klusums, dalīts maigi ar pārējiem.
Mana vētra šajā siltajā telpā.
Kauns.
Kauns sēdot šeit, kauns tinti tērēt.
Kauns par maniem vārdiem.
MARŠĒJIET DROŠĀ SOLĪ UZ PRIEKŠU, JAUNIE!
CELIETIE BĀLIE ĢĪMJI, VĀRDS SAUC!
Ko teikt , kad viss jau pasacīts?
Nemirstība.
Šīs apbruģētā kāpnes. Trauslais miers turas kā nodzeltējusi lapa pie zara.
Vēsums. Aukstums.
Šajā brīdī nekas mani nenodod. Es atstāju pulksteni iekšā. Telefons izslēgts. No laika es atsakos. Tas sameklēs mani vēlāk. Šis brīdis ir nemirstīgs. Neiegrožots. Gruzd mana esība savā vienatnē.
Ko kovārnis teiks, kas nav vēl pateikts? Kad viņš to klusumu kliedza?
Vai tad, kad man, uz kāpnēm sēžot, sala pirkstgali?
Vai šis ir mans vienīgais oktobris?
Vai mana vaļsirdība būs par daudz?
Vai manas saujā sildītās domas Tev būs banālas?
Kā bija toreiz?
Latviešu varenie literāti tikai novicināja tīru roku un uzbūra visu, kas mani uzaudzināja. Vai viņiem sala pirkstgali steigā skricelējot?
Mans vienīgais oktobris. Šo mirkli es dalu ar mūžīgi dzīvajiem. Es te palikšu vienmēr.
Mani vārdi.
Mans klusums.
Tirpas pār manu muguru ierakstīs sevi šajās sienās.
Balsis, ko dzirdējuši šī māja,
zīmuļa skrapstoņa,
papīra čaboņa.
Dvēseļu satikšanās. Saskarsme.
Šeit atdodu sevi jums. Jums, Lielie prāti. Jums, laikabiedri. Saudzējiet mani savās rokās. Sakošļājiet mani, izspļaujiet un samīļojiet, kad mūžība būs pagājusi. Es jums atdodu visu.
