Janis Rozentāls

Janis Rozentāls – gleznotājs, viens no latviešu nacionālās profesionālās tēlotājmākslas pamatlicējiem un Baltijas mākslas modernizētājiem, mākslas teorētiķis, kritiķis un spilgts talants, kura starojums nav zudis arī mūsu dienās.

Janis Rozentāls dzimis Saldus apkaimē 1866. gada 18. martā zemnieku ģimenē. Tēvs strādā arī kā kalējs. Vecākiem nav iespēju nodrošināt izglītību ģimenes pieciem bērniem, tāpēc Jaņa sākotnējā izglītošanās ir vien H. Krauzes privātskolā Saldū un pusgadu ilgas mācības Kuldīgas apriņķa skolā. Nepilnu piecpadsmit gadu vecumā Rozentāls pārceļas uz Rīgu, lai atrastu darbu un patstāvīgi pelnītu sev iztiku. Kādu laiku strādājis dažādus gadījuma darbus, viņš kļūst par daiļkrāsotāja J. Celeviča mācekli. Līdztekus amata mācībām un darbam Rozentāls aizraujas ar mākslu un teātri, kļūst par koristu Rīgas Latviešu teātrī un tur sastop draugus un domubiedrus: aktieri Pēteri Ozoliņu, rakstnieku Rūdolfu Blaumani u.c.

Lielas pārmaiņas Jaņa Rozentāla dzīvē rada 1888. gads. Viņš apmeklē zīmēšanas nodarbības Rīgas (vācu) amatniecības skolā. Mākslas skolu skatē Pēterburgā Rozentāla zīmējums tiek godalgots ar sudraba medaļu, un rudenī viņš tiek uzņemts par brīvklausītāju Pēterburgas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kur sākotnēji studē klasicisma tradīcijās balstīto akadēmisma glezniecību, bet vēlāk, mainoties augstskolas pedagogu sastāvam, apgūst t.s. “peredvižņiku” reālisma principos balstīto mākslu. Reālisma glezniecības paraugs ir arī viņa diplomdarbs “No baznīcas” (1894. g.), par kuru jaunajam māksliniekam tiek piešķirts pirmās pakāpes mākslinieka grāds.

Rozentāla studiju gadi, it sevišķi sākotnējā periodā, nav viegli – mākslinieka vecāki nespēj sniegt dēlam finansiālu atbalstu, tādēļ Rozentālam pašam jānopelna līdzekļi iztikai un studijām. Sākumā viņš piepelnās kā daiļkrāsotājs, vēlāk glezno nelielus darbus pārdošanai un pasūtījuma portretus, bet vasaras kopā ar studiju biedriem galvenokārt pavada Latvijā un strādā plenēros.

19. gadsimta beigās akadēmijā un citās Pēterburgas mākslas skolās mācās daudz talantīgu latviešu jauniešu, kuri vēlāk kļūst par latviešu nacionālās profesionālās tēlotājas mākslas skolas pamatlicējiem: Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Johans Valters, Ādams Alksnis, Rihards Zariņš, Gustavs Šķilters un daudzi citi. 1891. gada 19. janvārī tiek izveidots latviešu mākslinieku pulciņš “Rūķis”, kuram ir ļoti liela nozīme latviešu mākslas tapšanā. “Rūķī” tiek rīkoti tematiski vakari, sapņots par latviešu mākslas nākotni, pārrunāti Pēterburgas mākslas dzīves jaunumi, apspriesti savi un kolēģu darbi.

Nozīmīga loma ir Jaņa Rozentāla saskarei ar Rietumeiropas mākslas dzīvi. “Rūķa” biedru interesi un zināšanas par Rietumeiropas mākslu visvairāk veicina Ādams Alksnis, iepazīstinot kolēģus ar jaunākajiem periodiskajiem izdevumiem un grāmatām. Rozentāla pirmais ārzemju ceļojums 1897. gadā ved uz Skandināvijas rūpniecības un starptautisko mākslas izstādi Stokholmā, kur skatāmi ne vien ziemeļvalstu, bet arī citu zemju izcilu mākslinieku darbi. Savukārt 1898. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijas pasniedzējs gleznotājs Arhips Kuindži apmaksā Rozentāla izdevumus, lai mākslinieks kopā ar viņa meistardarbnīcas audzēkņiem veselu mēnesi varētu apceļot Rietumeiropu. Arī turpmākajā dzīves gaitā Rozentāls bieži ceļo, apmeklē Somiju, Franciju, Itāliju u.c. Gūtie iespaidi atbalsojas gan Rozentāla gleznās, gan arī nozīmīgām Somijas un Rietumeiropas mākslas parādībām veltītajās publikācijās žurnālā “Vērotājs”.

1899. gadā Rozentāls no Pēterburgas atgriežas Latvijā un sākotnēji apmetas uz dzīvi dzimtajā Saldū, kur nopērk gruntsgabalu un uzbūvē darbnīcu. Tomēr provinciālā atmosfēra un iztikas grūtības jau 1901. gada nogalē piespiež pārcelties uz Rīgu, kur viņš mitinās Kalnciema ielā 39 pie saviem draugiem – vācbaltu gleznotājiem Bernharda Borherta un Evas Borhertes-Šveinfurtes.

1902. gada nogalē Rīgā koncertturnejā ierodas somu dziedātāja Ellija Forsele (Elli Forssell), lai sniegtu divus koncertus. Pēc koncerta, kuru noklausījies arī Janis Rozentāls, Grosvaldu ģimenes namā notiek viesības par godu somu dziedātājai. Arī gleznotājs ir lūgto viesu vidū, un šī sastapšanās ir liktenīga – jau drīz pēc tam, 1903. gada 5. martā Helsinkos Janis un Ellija salaulājas. Ģimenē piedzimst trīs bērni: Laila Gedde (1903–1977), Irja Ausma (1906–1984) un Maris Miķelis (1907–1952). Ellija kļūst par Jaņa Rozentāla sievietes ideāltēlu gan dzīvē, gan mākslā. Rozentāls viņu attēlo gan kā Ievu, gan kā Mariju Magdalēnu krusta pakājē. Tomēr visbiežāk Ellija Rozentāla darbos ir parādīta kā Madonnai līdzīga, mātišķi maiga sieviete ar bērniņu rokās: “Māte ar bērnu” (1904), “Zem pīlādža” (1905).

Pārsvarā Rozentāli dzīvo Rīgā, sākumā pie Borhertiem, bet vēlāk – Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projektētā namā Alberta ielā 12. Taču bieži, īpaši vasarās, viņi pavada laiku arī Somijā, it sevišķi Forselu ģimenes vasaras mājā Nummelā. Janis Rozentāls iepazīstas ar daudziem somu kultūras darbiniekiem, māksliniekiem, un šai zemē gūtajiem iespaidiem turpmāk ir nozīmīga loma viņa radošajā darbībā.

Lai gan Jaņa Rozentāla daiļrades pamatā ir Pēterburgā apgūtā akadēmisma un reālisma glezniecība, laika gaitā viņa mākslas stilistika mainās: viņu iespaido impresionisms, vēlāk arī jūgendstils un simbolisms. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā top pazīstamās gleznas “Mākslinieka darbnīcā” (1896), “Gavilējošie bērni” (1901) u.c. Jūgendstila un simbolisma ietekmes parādās gleznās “Nāve” (1897), „Princese un pērtiķis” (1913) u.c. Jūgendstilam un simbolismam atbilst arī Rīgas Latviešu biedrības nama fasādi rotājošā freska (1910), kurā atainoti latviešu mitoloģiskie tēli un alegorijas, kas simbolizē cilvēka fiziskās, garīgās un morālās vērtības.

Populārākais žanrs J. Rozentāla daiļradē ir portrets. Viņš ir gleznojis gan sava laika kultūras darbinieku, draugu, ģimenes locekļu portretus, gan arī veicis daudzus pasūtījuma darbus. Pievērsies arī sadzīves un reliģiskajam žanram.

Pirmais pasaules karš 1915. gadā aizved Rozentālu ģimeni uz Somiju, kur viņi apmetas Helsinku nomalē, Kulosāri (Brendes) salā. Tur 1916. gada 26. decembrī Janis Rozentāls negaidīti mirst. Sākumā mākslinieks tiek apglabāts Helsinkos, bet 1920. gadā, kad ģimene atkal atgriezusies Rīgā, pārapbedīts II Meža kapos.

Ellija Forsele
(1871–1943)

Somu dziedātāja Ellija Forsele (Elli Forssell), gleznotāja Jaņa Rozentāla sieva, ir nozīmīga personība Latvijas kultūras dzīvē 20. gadsimta sākumā.

Ellija Forsele ir beigusi Helsinku konservatoriju, dziedātprasmi papildinājusi Milānā, Romā, Parīzē, daudz koncertējusi. Viņas skolotāji bija Abrahams Ojanpere (Aabraham Ojanperä), Žans Sibēliuss (Jean Sibelius) un Martins Vegeliuss (Martin Wegelius). Ellijas repertuārā bija Hendeļa, Gluka, Mocarta, Rosīni, Šūberta, Šūmaņa, Sibēliusa, Melartīna u.c. komponistu sacerējumi, kā arī somu tautas dziesmas.

Ģimene, kurā viņa augusi, pieder Somijas inteliģences aprindām. Tēvs Ādolfs Teodors Forsels (Adolf Theodor Forssell) ir ierēdnis lauksaimniecības pārvaldē Helsinkos. Ellijas māte Anna Vendla Augusta Forsele (dz. Bonsdorfa) ir ieguvusi labu muzikālo izglītību un meitas dziedātājas karjeras sākumā dažkārt uz klavierēm pavadījusi viņas dziedājumu. Ellijas māsa Anna Helsinku konservatorijā studējusi vijoļspēli, pēc tam papildinājusies Minhenē.

Ellijas bērnības draugu vidū ir nākamā somu tekstilmāksliniece Ilona Jalava (Ilona Jalava) un dziedātāja Aino Akti (Aino Akti), savukārt viens no viņas jaunības draugiem ir komponists, vēlākais Helsinku konservatorijas rektors Erki Melartīns (Erkki Melartin). Ellijas māsīca ir ievērojamā somu rakstniece Maila Talvio (Maila Talvio).

1902. gada nogalē Ellija Forsele viesojas koncertturnejā Rīgā. Janis Rozentāls, kuru interesē ziemeļu kaimiņzemes kultūra, ir klausītāju vidū. Koncerts uz Rozentālu atstāj dziļu iespaidu, īpaši Sibēliusa komponētā dziesma “Melnās rozes”. Janis ar Elliju iepazīstas viesībās, kuras viņai par godu pēc koncerta rīko Grosvaldu ģimene.

Jau deviņas dienas pēc pirmās satikšanās ar Elliju Rozentāls raksta bildinājuma vēstuli Ellijas tēvam Teodoram Forselam: “Labākais un skaistākais, ko varu teikt no savas puses: esmu iemīlējis Elliju no pirmā acu uzmetiena tā, ka nebūtu ticējis, ka tā kāds cer mīlēt. Visa viņas būtība, viņas dvēsele un ārējais veidols man liekas tik pazīstami un labi zināmi, it kā mēs būtu pazīstami jau tūkstoš gadu. Mans visslēptākais un visideālākais priekšstats par sievietes tēlu, kādu esmu skatījis un vienmēr gaidījis no agras jaunības, nu dzīvs stāv manu acu priekšā, un es uzreiz jutu un jūtu aizvien vairāk un vairāk, ka no seniem laikiem esmu mīlējis tikai viņu un mīlēšu allaž, kā nekad neviens nespētu mīlēt. Nezinu, kā tas var būt, bet tas bija tik vienkārši – apbrīnojami – mums nemaz nevajadzēja izskaidroties, mūsu dvēseles stāvēja tik neslēpti atklātas viena otrai, un mēs abi zinājām, ka piederam un mūžīgi piederēsim viens otram, un, lai būtu kā būdams, dzīvosim viens otram un būsim laimīgi.”

Savukārt Ellijas tēvs Teodors Forsels vēstulē nākamajam znotam atbild: “Jau no paša sākuma mani ļoti iepriecināja, ka mana Ellija varēs veidot tiltu starp divām mazām nācijām, kas atrodas vienādā stāvoklī pret carismu, kurš uzkundzējās pār mums. Jums, latviešiem, būtu šis tas ko pamācīties no mums, bet mums vajadzētu no jums mācīties, ka dzīvesspējīga nācija var saglabāt savu nacionalitāti arī ļoti grūtos ārējos apstākļos.”

Pēc kāzām Ellija nenoslēdzas ģimenes lokā, bet aktīvi iekļaujas Rīgas sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Viņas koncertdarbība vairs nav tik plaša kā pirms kāzām, tomēr viņa turpina uzstāties gan Latvijā, gan Igaunijā. Ellijas repertuāru papildina Alfrēda Kalniņa, Emīla Dārziņa kompozīcijas, latviešu tautas dziesmas u.c. Viņa uzstājas gan Latvijā, gan Igaunijā un, spriežot pēc koncertu recenzijām, dziedātājas meistarība aug.

Ellijai lemts nodzīvot krietni garāku mūžu nekā viņas dzīvesbiedram. Jau 1920. gadā viņa ar bērniem atgriezās Latvijā, savu lēmumu pamatojot ar šādiem vārdiem: “Lai man būtu iespēja audzināt Rozentāla bērnus par tādiem pat patriotiem, kāds bija viņu tēvs, es nevarēju un negribēju saraut sakarus ar latvju tautu.” Dzīvodama Rīgā, viņa palīdz veidot Latvijas draudzības saites ar savu dzimto Somiju.