Andrejs Upīts un kaķi
Vai zināji, ka Andrejs Upīts bija liels kaķumīlis? Viens no viņa uzticamākajiem līdzgaitniekiem pēdējos dzīves gados bija runcis Pīka.
Astaino mājdzīvnieku vārdi lasāmi divu darbu – fabulas “Kaķis un pele” un stāsta “Minces piedzīvojumi” – virsrakstos. Tomēr visprecīzāk rakstnieka nepatiku pret suņiem un kaķu mīlestību var just romāna “Smaidošā lapa” (pirmizdevums 1937. gadā) novelē “Vilku suns”.
Par Upīša un Pīkas draudzību rakstnieka ģimenes mājkalpotāja Alīda Stepe 1973. gadā stāstīja:
– Kaķi šoferis atveda, tas bija 1951. vai 1952. gadā. Mamma [Olga Upīte] negribēja. Kaķis kā no klēpja ārā krita, tā profesoram [Andrejam Upītim] – zic – klēpī. Nu tad jau vairāk nebija, ko darīt, tūliņ bija jāpaliek. Mamma jau plēsās gan un negribēja, bet nu nekā nevarēja darīt. Profesoram paticēja. Kaķis jau bija pie ēšanas, visur kur. Kā profesors nāca pie galda, tā viņš tūliņ nosēdās blakām, sniedza ķepu, un tad profesors lika baltu papīru savā pusē, uzdūra uz dakšiņas, kas nu bija – gaļa vai kas cits garšīgs. Tad kaķis paņēma tik smuki ar ķepiņu, novilka no dakšiņas, paņēma ar zobiem gabaliņu, nonesa uz papīru un apēda.
– Un citreiz pats gāja pie ledusskapja?
– Un tad, kad gribējās ēst un nebija neviens, tad viņš aizveda profesoru tūliņ pie ledusskapja un parādīja. Jā, un profesors visu deva, kas bija vajadzīgs. Paēdināja. Kaķis bijs briesmīgi kārs uz teļa aknām. Nu kad sākumā visus tos krabjus varēja dabūt. Kā kārbu es virtuvē griezu, tad, lai kur viņš būdams bija, jau atskrēja un nebalsī kliedza, ja nedeva. Mamma teica: “Ko kaķi baros ar krabi, kaķis apēdīs visus!” Bet profesors teica: “Nu, nu. Es tad neēdīšu. Bet tak tomēr lai būtu viņam.”
– Kā Jūs domājat, vai kaķis palīdzēja Andrejam Upītim rakstīt? Pastāstiet par viņu “sadarbību”!
– Ka[d] kaķis dzirdēja balsis, ka profesors ar savu kundzi ir pamodušies, tad viņš tūlīt uzlēca uz rokturi. Tad bija durvis vaļā, un kaķis caur pagulti devās pie viņa labrītu sacīt. Mamma jau nu kliedza: “Ko tas kaķis ar visām spalvām pa guļamistabu!” Tad viņš skrēja līdzi profesoram uz kabinetu. Gulēja uz dīvāna un skatījās. Kad profesors uz viņu negrieza nekādu vērību, tad viņš kāpa uz galda, un nogūlās uz papīriem, ko viņš strādāja, un profesors teica: “Ak tā gan? Tu negribi, ka es strādāju?” Visu laiku vajadzēja ar viņu noņemties. Gulēja arī blakus uz dīvāna. Ja pie durvīm kāds zvans bija, viņam vajadzēja redzēt, kas tur ienāk. Un arī dāmām somas izkontrolēt, kas pie profesora nāca.