Laiks slidotavai
Kamēr Esplanādē notiek ledus karnevāls, Laima Akuratere pilda mājasdarbus – raksta sacerējumu par slidotavā redzēto un piedzīvoto.
Laima Agita Akuratere, nezināms zēns un Oskars Kalējs slidotavā, 20. gs. 20. gadu beigas. Nezināms fotogrāfs.
Ledus karnevāla reklāma laikrakstā "Pieci Santīmi" 1928. gada 18. februārī.
1928. gada 19. februāris ir svētdiena, kad Esplanādē notiek ledus karnevāls. Jau iepriekš laikraksti ziņo, ka tas sāksies astoņos vakarā un tajā būs uguņošana, daiļslidotāju grupas skrējiens ar lāpām, krāšņāko masku godalgošana un dažādas sacīkstes.
Laima Akuratere, 20. gs. 30. gadi. Nezināms fotogrāfs.
Un, iespējams, ka tieši 19. februāris ir tā diena, kad Laima Agita Akuratere, dzejnieka Jāņa Akuratera meita un vēlākā dzejniece un tulkotāja, mācoties Rīgas pilsētas 3. vidusskolā, rakstīja domrakstu “Uz slidotavas”. Šo sacerējumu skolotāja novērtēja ar augstāko atzīmi – pieci.
Žurnāla "Atpūta" Nr. 480 vāks 1934. gada 12. janvārī.
Uz slidotavas
Ziemai nākot, man vienmēr ar nepatikšanu jādomā par auksto un dubļaino rudeni, par ziemas garajām, tumšajām naktīm. Bet kad uzsnieg pirmais sniegs, paliek jau priecīgāki, un sevišķi priecīgi tad, kad dabū zināt, ka slidotava jau atklāta. Tad sākas slidošana. Uz slidotavu eju, kad tikai atliek drusciņ brīva laika, bet bieži pat tad, kad laika nav nemaz.
Ernesta Rirdāna karikatūra "Slidenas atmiņas" žurnālā "Svari" 1927. gada 4. martā.
Uz slidām noturēties līdzsvarā, lai nav jākrīt un jāaizsprosto citiem ceļš, ir daudz patīkamāk, nekā iet vienkārši pa ielu. Bez tam interesanti noskatīties, kā citi to dara. Mazi puikas maisās visur pa vidu, rokas uz muguras salikuši, apgāž citus un krīt paši. Jocīgāki jau izskatās, kad kāds liels kungs ar plato mēteli noliekas gar zemi. Tad liekas, ka viņš apklās visu slidotavu. Jaunkundzes, kas tikko mācās slidot, taisa īsus un straujus spērienus, kā mazi kazlēni, un tad drebinājas. Ja skrien kāds kungs ar dāmu, tie nekad neskatās uz citiem.
Laima Agita Akuratere, nezināms zēns un Oskars Kalējs slidotavā, 20. gs. 20. gadu beigas. Nezināms fotogrāfs.
Kad tā, riņķī skriedama, esmu diezgan noskatījusies un dabūjusi dažu labu belzienu, apstājos pie sētas un apskatu daiļslidotājus. Tur pavisam cita pasaule! Kāds kungs melnā uzvalkā, mazām žurkas actiņām, ar lielu niknumu griež lokus. Kāds cits, ar brillītēm, uzcītīgi gravierē iniciāļus un griež piruetes. (..)
Fotoattēli no Ledus karnevāla Rīgā 1934. gadā, kas publicēti žurnālā "Atpūta" 1934. gada 12. janvārī.
Kad beidzot ar lielu nokavēšanos ierodos mājās, ēstgriba ir kā vilkam, bet mācīties nemaz vairs negribas. Bet šodien ir svētdiena un karnevāls uz ledus, un man jāsēd mājās un jāraksta domraksts. Es neredzēšu polonēzi ar lāpām un raibiem baloniem, neredzēšu, kā uzvijas gaisā ugunīgas čūskas un sabirst kā fēnikss, lai uzliesmotu atkal no jauna. Un zem šīm tropiskajām debesīm uz polārā ledus šūpojas daiļā Komumbīne un nelaimīgais Pjero.
