Ojārs Vācietis un dabas aizsardzība
“Protams, tā arī ir peizāža: zeme, debesis un viens buldozers rūc pa vidu," raksta Ojārs Vācietis.
Ojārs Vācietis Daugavas krastā, 1956. gads. Foto: Ludmila Azarova.
Ojārs Vācietis Gaujienā, netālu no "Ozolnieku" mājām, 1955. gads. Foto: Ludmila Azarova.
“Dabas aizsardzība par globālu problēmu ir kļuvusi jau sen,” Ojārs Vācietis raksta 1975. gadā. Tomēr viņš neraksta par globālo sasilšanu, neraksta par globāla mēroga dabas katastrofām vai pasaules okeānu piesārņošanu. Dzejnieku pirmām kārtām satrauc daudz ikdienišķākas, daudz klātesošākas, šķietami mazākas problēmas.
Ojāra Vācieša zīmējums (burti GNP, saīsinājums no "Gaujas Nacionālais parks").
Ojārs Vācietis aktīvi aicina atbalstīt Gaujas Nacionālā parka izveidošanu, bet ne tik daudz tādēļ, ka parka izveidei nepieciešams finansiāls atbalsts, bet daudz lielākā mērā tāpēc, ka šāds ziedojums liek uzņemties personīgu līdzatbildību. “Pati parka ideja jau ir slavējam ne tik daudz tās estētiskas, cik ētikas ziņā.” Cilvēki nepostīs to, kā veidošanā viņi paši būs iesaistījušies.
Ojārs Vācietis meža pļavā, Limbažu rajons. Foto: Ludmila Azarova (?).
1982. gadā Ojārs Vācietis publicē rakstu ar kategorisko virsrakstu “Alternatīvas nav”. Raksta fokusā cilvēka un dabas attiecības, kas gluži kā visās attiecībās ietver harmoniju, mierīgu līdzāspastāvēšanu, konfrontāciju un arī konfliktus. Vācietis uzsver, ka mēs visi dzīvojam konfrontācijas reģionā, bet lielajās pilsētās, kā Rīga un Ventspils, jau esam konflikta stāvoklī.
Ojārs Vācietis pie Māras dīķa. Foto: Gunārs Janaitis.
Kopš 1960. gada Ojārs Vācietis dzīvo Pārdaugavā pie Arkādija parka, kur kā “ūdens pilienā atspoguļojas viss, kas notiek ar Rīgas zaļo rotu”. Tajā skaitā – samazinās lielo koku skaits, samazinās zaļā zona, tiek piesārņota Mārupīte, stikla atkritumi, bet vienlaikus Māras dīķī pulcējas simtiem pīļu.
Ojārs Vācietis un Jānis Brencis makšķernieku gaitās, 1958.–1959.g. Foto: nezināms.
“Sauklis “Saudzēsim dabu” ir tikai pseidonīms kaut kam nopietnākam, izšķirošākam, ko mēs palaikam it kā apjēdzam, bet praksē savas īsredzības dēļ daļēji vai pilnīgi ignorējam. Saudzēsim paši sevi, saudzēsim cilvēku – tāds ir šīs problēmas īstais nosaukums,” raksta Ojārs Vācietis.
Ojārs Vācietis Sahalīnā. Foto: Ludmila Azarova.
Visa pamatā ir audzināšana un, ja nepieciešams, Ojārs Vācietis bijis gatavs arī izkauties un par to atsēdēt 15 “sutkas”, lai nepieļautu, ka “solīds onkulis” pirmklasnieku klātbūtnē nodedzina dzīvai pelei spalvu. “Mēs nevaram pieļaut, ka audzina sadistus,” viņš uzsver.
Ojārs Vācietis Sahalīnā. Foto: Ludmila Azarova.
Šīs rūpes par dabu skan cauri visai Ojāra Vācieša daiļradei. Dabas motīvi, cilvēka un dabas attiecības tiešākā un netiešākā veidā parādās daudzos viņa dzejoļos.
Ābelei palika piecdesmit zaru,
bet vienu nolauza…
Kurš nolauza?
(..)
Nākamgad
piecdesmit zaros āboli briedīs,
bet vienā – nebūs.
Aiznākamgad, aizaiznākamgad…
Ne ābele to var saprast,
ne es to varu –
miljons ābolu viņš ir apēdis,
tas, kurš nolauza zaru.
Kā viņam nesāp vēders!
Ābele Ojāra Vācieša mājas dārzā, 2021. gads. Foto: Mārtiņš Bērziņš.
