Rozentālu viesistaba
Jaņa Rozentāla mājokļa centrs bija viesistaba. Tur ģimene uzturējās ikdienā, ieturēja maltītes, bet citkārt šī vienkāršā telpa pārtapa elegantā viesu salonā.
Jaņa Rozentāla zīmējums “Pie galda”, kurā redzama Ellija Forsele-Rozentāle ar meitu. Ilustrācija J. Dāvja sastādītajai mācību grāmatai “Skolas draugs”, 1907. gads.
Jaņa Rozentāla zīmējums “Māte ar bērnu”, kurā redzama Rozentālu ģimenes viesistaba, 20. gs. sākums.
Apmetoties uz dzīvi Alberta ielas 12. nama 9. dzīvoklī, Rozentāls piepildīja mājokli ar paša projektētām mēbelēm, gleznām, mākslinieciski vērtīgiem interjera priekšmetiem. Viesistabai tika pievērsta īpaša uzmanība. Tās iekārtojumā parādās jūgendstila racionālā un nacionālromantiskā daba.
Rozentālu viesistaba. Ēdamgalds un stūra sols, 2006. Foto: Gvido Kajons.
Ēdamgalds un stūra sols veidots pamatīgās, smagnējās formās. Šīs mēbeles savu veidolu aizguvušas no latviešu un somu zemnieku mājām.
Uz augšu slīpinātās atzveltnes elementu formas un paralēlo līniju ritmi liecina par jūgendstila gara klātbūtni mēbelēs.
Plauktu Rozentāli saņēmuši kā dāvanu. Pēc Jaņa un Ellijas laulībām 1903. gada pavasarī viņu kopīgā dzīves vieta vēl kādu laiku bija Kalnciema ielā, Rozentāla draugu, vācbaltu mākslinieku Bernharda Borherta un Evas Borhertes-Šveinfurtes namā. Plaukts ir rotāts ar Bernharda Borherta gleznojumu un tika pasniegts Rozentāliem kā apsveikums kāzās.
Rozentālu viesistaba, 20. gs. 40. gadi. Nezināms fotogrāfs.
Rozentāla privātās mākslas studijas audzēknis Otis Skulme, atceroties kādu no Rozentālu rīkotajiem muzikālajiem viesību vakariem, piemin “somisko koka stūra solu” un telpas krāsainību: “Visur bija somu tautas izstrādājumi: segas, galdauti, raibi spilveni uz koka stūra sola. Pie sienas karājās paliela Jaņa Rozentāla “Arkādija” un vairākas tās vasaras studijas – sieva, sieva ar bērniem, bērnu galviņas un dažas Somijas ainavas.”
Rozentālu viesistaba, 20. gs. 40. gadi. Nezināms fotogrāfs.
Gan ikdienā, gan viesībās ēdamgalds bija skaisti klāts. Tulkotāja Ieva Celmiņa, daloties bērnības atmiņās par viesošanos pie Rozentāliem, raksta: “Divas kalpones gaišzilās kleitās ar baltiem priekšautiem ienesa paplātes. Arī viņas atšķīrās no citu māju kalponēm, kas tādās reizēs viesus mēdza apkalpot gan baltos priekšautos, bet melnās kleitās. Uz vienas paplātes bija šķīvji, uz otras ēdamais: brūns teļa cepetis, brūni cepti kartupeļi un brūns lāčpurnu (ķerveļu) sautējums. Es to tik labi atceros tāpēc, ka arī šeit saskatīju kaut ko rozentālisku, proti, krāsas!” Tomēr visspilgtāko iespaidu viesību dalībniekiem sagādāja muzikālie un poētiskie priekšnesumi: Ellijas Rozentāles dziedātās somu un zviedru dziesmas, Malvīnes Vīgneres-Grīnbergas izpildītās latviešu tautasdziesmas, aktrises Birutas Skujenieces deklamētā dzeja.
Jānis Jaunsudrabiņš. Zīmējums “Jaņa Rozentāla portrets”, ap 1907. Papīrs, zīmulis, 35,3 x 26,6 cm.
Jānim Jaunsudrabiņam prātā palikusi epizode, kas saistās ar viņa garstāstu “Vēja ziedi”. Topošais literāts bija ieradies pie Rozentālu apakšīrnieka Rūdolfa Blaumaņa – laikraksta “Latvija” literārā pielikuma redaktora –, lai saņemtu vērtējumu par savu darbu. “Lejā nodārdēja gongs. Rozentāla kundze ar to aicināja rakstnieku launagā. Es nebiju mākslinieka namā svešs, un arī man bija jāpaliek. Mēs dzērām kopā kafiju. (..) Rozentāls paņēma “Vēja ziedus”, pašķirstīja un ar savu tikko manāmo smaidu redaktoram prasīja, cik viņš domā par to maksāt. Dzirdējis, ka iznāks apmēram simts rubļu, viņš sniedza manuskriptu Blaumanim atpakaļ un teica: “Tad es labāk gleznoju.””
Janis un Ellija Rozentāli. 1905. g. Foto: Ernsts fon Hiršheits.
Taču Rozentālu viesistabā ciemiņi bija laipni gaidīti ne tikai viesību reizēs. Arī ikdienā te iegriezās viesi. Anna Brigadere, atminoties Rozentālu, raksta: “Atpūtas brīdi Rozentāls prata svinēt kā reti kāds. Tā vienkāršā, bet mākslinieciski noskaņotā telpa Rozentāla dzīvoklī reizē bija salons, ēdamā un dzīvojamā istaba, kur Rozentāls pavadīja dažu brīvu stundu savā ģimenē un draugu vidū… Viesmīlība pie Rozentāla bija tik silta un apgarota, ka te mācījos saprast, kādēļ mūsu senči viesmīlību par augstāko tikumu turējuši.”
