Aspazija

(1865 – 1943)

Pirms kāda laika, 2004. gadā, Latvijas Avīze sadarbībā ar interneta portālu Apollo un Latvijas televīziju rīkoja tautas balsojumu, kurā tika noteiktas 100 ievērojamākās Latvijas personības. Aptaujā visvairāk balsu saņēma Krišjānis Barons, attiecīgi devītajā un divdesmitajā vietā ierindojās Rainis un Aspazija. Balsojuma rezultātā tapušo portretu krājumu „100 Latvijas personību” (2006) turpina un papildina „100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā” (2008), kurā kolorītu Aspazijas tēla zīmējumu veidojis Rolads Dobrovenskis, monumentālā biogrāfiskā romāna „Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves” (latviski 1999) autors.

Aspazija (dzim. Johanna Emīlija Lizete Rozenberga; 1865 – 1943) –  dzejniece, dramaturģe, sabiedriska darbiniece – ārkārtīgi spilgta, daudzveidīga un pretrunīga personība, kas jau ar savu pirmo laikrakstā Dienas lapa publicēto dzejoli met izaicinājumu sabiedrībai, parakstot to ar sengrieķu feministes un valdnieka Perikla mīļotās sievietes Aspazijas vārdu. Dzejnieces „aizdomīgais” pseidonīms nereti radījis zināmu neuzticību, piemēram, krājuma „Сборник латышской литературы” (Petrograda, 1916) tapšanas laikā.

Aspazijas biogrāfijā bērnības un jaunības gadu posms arvien vēl nes līdzi mistikas un leģendu pieskaņu: gan attiecībā uz viņas dzimšanas gadu un datumu (tikai pēc dzejnieces simtgadu piemiņas svinībām 1968. gadā atklātībai tiek darīts zināms, ka faktiski viņa dzimusi trīs gadus agrāk), gan „kristītā un dzimtā vārda” Elza (kā apgalvots viņas pirmajā biogrāfiskajā apcerē) „oficiālās” parādīšanās brīdis, bet – jo īpaši – laulību slēgšanas apstākļi un kopdzīves laiks ar Maksi Vilhelmu Valteru, kur, nekritiski paļaujoties uz pašas Aspazijas atmiņām un viņas agrīnajās lugās pausto pārestības sajūtu un naidu pret nemīlamu vīru, notikušais joprojām tiek skaidrots hrestomātiskā vienveidībā, tā „citādā tulkojumā” ļaujot ielūkoties vien rakstnieka Zigmunda Skujiņa literārās fantāzijas veidotajā stāstā „Sātana eņģelis” (1996). Savukārt Aspazijas mūža nogales, viņas aiziešanas un bēru epizodes kā savdabīgs mistifikācijas un autora spēles elements radis vietu Zigmunda Skujiņa romānos „Miesas krāsas domino” (1999) un „Siržu zagļa uznāciens” (2001).

Aspazija – 19. gs. 90. gados sabiedriskās un literārās uzmanības lokā visredzamākā latviešu sieviete – šai laikā jau savu dzīvi ir saistījusi ar Raini un turpmāk pilnā mērā dalās ar viņu politiskā cietumnieka un trimdinieka dramatiskajā liktenī, kurā radošu „aizbildniecību”, morālo atbalstu un praktisko palīdzību grūti novērtēt par augstu. 1894. gadā aizsākas arī viņu „vēstuļu romāns”, kas visintensīvāk izvēršas Raiņa trimdas laikā Pleskavā un Slobodskā, kad Aspazija vien periodiski var uzturēties pie dzīvesbiedra. Vēstuļu materiāls cita starpā devis vielu Saulcerītes Vieses un Jūlija Bebriša dokumentālajai drāmai „Zvaigzne iet un deg, un…” (teātrī 1967, grāmatā 1969), Valda Rūmnieka un Andreja Miglas lugai „Ērkšķu krekls, zvaigznes ceļš” (Latvijas Radio 1988, periodikā 2000), izmantots daudzos citos pētnieciskos un literāros darbos (tostarp Saulcerītes Vieses stāstījumā par Aspazijas dzīvi „Mūžīgie spārni”), bet 2009. gadā unikālā divu radošu personību savstarpējā sarakste iekļauta UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

Aspazijas devums latviešu kultūrā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926), II šķiras Atzinības krustu (1938) un augstāko valsts apbalvojumu – Tēvzemes balvu (1939). 1936. gadā Prāgā izdots kapitāldarbs „Mūsu laiku ievērojamās sievietes” – no 26 valstīm tajā izvēlētas 64 sievietes, tajā skaitā Aspazija.

Dzejnieces izvadīšana pēdējā gaitā, kurā, par spīti smagajiem kara apstākļiem, piedalās simtiem cilvēku, notiek īsti Aspazijas garā, proti, izvēršas par spontānu protesta demonstrāciju pret vācu okupācijas varu.

Kopš  2009. gada pie Aspazijas pēdējās dzīvesvietas Dubultos skatāms tēlnieces Artas Dumpes veidotais dzejnieces piemineklis.

Visai būtiska, brīžiem pat nešķirama, ir Aspazijas loma Raiņa literārā  mantojuma šodienīgā izvērtējumā. Pēdējā laikā  tapuši vairāki pētnieciski darbi, kas abu dzejnieku dzīvi un daiļradi skata kā līdztekus procesu: vairākvalodu krājumi „Rainis un Aspazija” (Lugāna 2006), „Robežas. Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici” (2006), Gundegas Grīnumas apjomīgais pētījums „Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā” (2009), trijvalodu (latviešu, gruzīnu, ukraiņu) izdevums „Trejkrāsainā saule” (2007), itāliešu žurnālistes Kjāras Makoni „kādas tikšanās hronika” „Sarkanā komēta” (2001, latviski 2004) – intereses apliecinājums par acīs un sirdī iekritušās Aspazijas dzimteni.

Jānis Zālītis,

Raiņa un Aspazijas muzeja galvenais speciālists

2010. gada martā.


Leave a Reply

You can use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>