Rainis

(1865 – 1929)

Rainis (īst. v. Jānis Pliekšāns) – izcils latviešu rakstnieks, kultūras darbinieks un politiķis, dzejnieces Aspazijas dzīvesbiedrs. Latvijas vēsturē viņam ir paliekoša nozīme kā vienam no redzamākajiem savas tautas kultūras un nacionālās identitātes veidotājiem cariskās Krievijas sabrukuma un Latvijas neatkarības izcīņas laikmetā.

… Kad 1920. gada aprīlī pēc četrpadsmit trimdā pavadītiem gadiem Rainis un Aspazija no Šveices atgriežas dzimtenē, sveicēju tūkstoši ļaužu pārpilnās ielās viņus sagaida kā nacionālos varoņus. Abi tiek ievēlēti Satversmes Sapulcē, kurā Rainis kandidē no sociāldemokrātu saraksta. Viņu ievēlē arī par LU goda doktoru, Raiņa vārdā tiek pārdēvēts agrākais Troņmantnieka bulvāris Rīgā. Beidzot ir iespēja arī paša acīm redzēt savu lugu iestudējumus un klātienē izbaudīt lasītāju mīlestību.

Dzejnieks ar jauneklīgu entuziasmu iesaistās Latvijas valsts jauncelsmē: aktīvi piedalās Satversmes Sapulces un vēlāk Saeimas darbā, viņš ir Mākslas departamenta (1920) un Nacionālā teātra (1921 – 1925) direktors, teātra darbības sākumposmā kā īpaši nozīmīgs vērtējams Raiņa traģēdijas „Jāzeps un viņa brāļi” pirmiestudējums 1920. gadā. Laikā no 1926. gada decembra līdz 1928. gada janvārim t.s. sociāldemokrātu valdībā viņš ieņem izglītības ministra posteni – šķiet, tieši šajā politiskās darbības laukā apliecinādams vislielāko izpratni un organizatora spējas. Lielā mērā tieši sociāldemokrātu frakcijas iekšpolitiskā konjunktūra liedz dzejniekam ieņemt Satversmes Sapulces priekšsēdētāja, tāpat Valsts prezidenta amatu, viņa politiskā piederība savā veidā kļūst par šķērsli arī ceļā uz izvirzīšanu Nobela prēmijai.

Jau Šveices trimdas posmā sadarbībā ar Jauno Rīgas teātri bija tapušas un izrādītas lugas „Zelta zirgs”(1909), „Indulis un Ārija” (1912), „Pūt, vējiņi!” (1914), tagad – 1920. gada 19. novembrī – ar Raiņa traģēdijas „Indulis un Ārija” iestudējumu tiek atklāts Dailes teātris (tā sākotnējais nosaukums – Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātris; 1954. gadā teātris nosaukts Raiņa vārdā, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas teātra nosaukums – Dailes teātris). Rainis ir teātra līdzdibinātājs un tā pirmais direktors (līdz 1921. gadam).

Mūža pēdējos gados Rainis aktīvi piedalās savu Kopotu rakstu „Dzīve un darbi” (1925 – 1931) sagatavošanā. Savukārt, lai kliedētu drūmo noskaņojumu un uzlabotu veselību, dzejnieks bieži dodas ceļojumos uz dažādām Rietumeiropas zemēm, Skandināviju, arī Ēģipti un Palestīnu. Spēcīga nostaļģija viņu velk atpakaļ uz Kastanjolu, kuru Rainis apmeklē 1921., 1926. un 1927. gadā (20. gadu otrajā pusē dzejnieku aizvien biežāk pārņem vēlme turp atgriezties pavisam). Pēdējā apmeklējuma laikā top atmiņu grāmata „Kastaņola” (1928), kurā viņš atzīstas mīlestībā otrajai dzimtenei – Šveicei, savā un Aspazijas vārdā apliecinot tai dziļas pateicības jūtas.

1929. gada septembrī, dienu pēc savas sešdesmit ceturtās dzimšanas dienas, Rainis pēkšņi aiziet mūžībā. Aiziet, tā arī nepabeidzis iecerēto lieldarbu „Modernais Fausts”, pametis pusē vairākus dzejoļu krājumus, atstājis savā arhīvā materiālus vairāk nekā simt nepabeigtām lugām. Šobrīd pilnīgākais viņa literārā mantojuma apkopojums ir „Kopoti raksti” 30 sējumos un izdevums „J. Raiņa tulkojumi” 4 sējumos (1989 – 1990).

1929. gada 15. septembrī Rainis apbedīts Rīgas Jaunajos kapos (tautā nereti dēvētos par „bezdievju kapiem”, jo te apbedīja pie draudzēm nepiederošus aizgājējus), kas nu tiek nosaukti viņa vārdā. Kapu galvenās alejas galā 1932. gada 11. septembrī atklāta piemiņas kolonāde, 1935. gadā – skulpturālā daļa „Ģēnija pamošanās”. Blakus Rainim 1943. gadā apbedīta Aspazija, 1958. gadā pie kapa novietota sarkanbrūna granīta plāksne ar uzrakstu „Rainis. Aspazija”.

1965. gada 11. septembrī – dzejnieka simtajā dzimšanas dienā – Rīgā, Esplanādē, atklāts Raiņa piemineklis. Te notiek pirmais Dzejas dienu sarīkojums, iedibinot ilggadēju publisku dzejas lasījumu tradīciju. Savukārt Kastanjolā šajā dienā tiek atklāta dzejnieka piemiņas istaba pansijā „Ristante Taddei” un jubilejas sarīkojuma dalībnieki atbalsta ierosinājumu par „dižā pieminekļa” celšanu Rainim un Aspazijai. Piemineklis un pagaidu muzeja ekspozīcija atklāta 1972. gada 9. septembrī, muzeja jaunās telpas Lugānas Vēstures arhīva namā interesentiem kļūst pieejamas 1980. gada augustā, kad arī pieņemts „Kastanjolas vēstījums” – „prasība pēc brīvības latviešu tautai un neatkarības Latvijas valstij”. Par Raiņa un Aspazijas piemiņas iemūžināšanu plašs un detalizēts materiāls atrodams Gundegas Grīnuma monogrāfijā „Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā” (2009).

Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē glabājas apjomīga Raiņa un Aspazijas kolekcija – vairāk nekā 45 000 vienību, tai skaitā korespondence – 14 420 vienību. Abu dzejnieku savstarpējo saraksti veido 2499 vēstules latviešu, krievu un vācu valodā. 2009. gadā šī unikālā divu radošu personību savstarpējā sarakste iekļauta UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

Jānis Zālītis,

Raiņa un Aspazijas muzeja galvenais speciālists

2010. gada aprīlī.


Leave a Reply

You can use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>