Pateicoties dzīvnieku aizsardzības dāmu komitejai, dzīvnieku patversmes tiek atbalstītas finansiāli, un arī tiek sekots līdzi tam, lai patversmēs pret dzīvniekiem neizturētos cietsirdīgi. Dāmu komiteja arī cenšas izglītot sabiedrību un nostiprināt ideju par to, ka tieši patversmes ir nozīmīga dzīvnieku aizsardzības daļa. Vēl viens panākums un jauninājums – policisti vairs nedrīkst klaiņojošus suņus nonāvēt turpat uz ielas, bet suņi ir jānogādā patversmē.
Aspazija: dzīvnieku aizstāve?
Aspazija darbojās dažādās dzīvnieku aizsardzības organizācijās, bet fotogrāfijās bieži redzama kažokādās. Vai viņu var dēvēt par dzīvnieku aizstāvi?
Aspazija visu mūžu ir mīlējusi dzīvniekus un ne velti savu autobiogrāfiju “Mana dzīve un darbi” aizsāk ar atmiņām par saviem pirmajiem draugiem – kukaini un kaķi. Turpat arī rakstniece stāsta par šausmu izjūtām, ko viņai iedveš lauku dzīves ainas – gaiļa un jēra kaušana.
Pētot Aspazijas fotogrāfijas, redzams, ka rakstnieces rokas apmīļojušas daudzus dzīvniekus, jo īpaši kaķus, bet reprezentablos portretos dzejniece tērpusies iespaidīgās kažokādās. Mūsdienās tas raisa diskusiju: vai vienlaikus var iestāties par dzīvnieku aizsardzību un nēsāt kažokādas?
19. gadsimta otrajā pusē Eiropā attīstās dzīvnieku aizsardzības un tiesību likumi, ar mērķi mazināt nežēlību pret dzīvniekiem. Viens no iemesliem ir vivisekcijas izplatība, un arī Aspazija saskaras ar šo fenomenu
1895. gadā rakstniece dodas uz Cīrihi studēt medicīnu un atmiņās raksta: “Medicīna gan nemaz nebij pa prātam, un Rainis tikai ar lielu pierunāšanu mani pie tā piedabūja.”
Tomēr Aspazijas studiju gaitas apraujas mirklī, kad viņa saprot – medicīnas studijās ir jāveic vivisekcija jeb dzīvnieku operēšana pētnieciskos nolūkos. “Diemžēl pie mums Latvijā vēl tagad to nepazīst, kas ir kustoņu aizsardzība, kā citās zemēs. Sevišķi daudz te cieš zirdziņi un kaķi, kuriem dzīviem tiek pa tūkstošiem āda novilkta.” Var tikai minēt, vai Aspaziju tik ļoti šausmināja vivisekcija, vai medicīnas studijas vienkārši nebija rakstnieces aicinājums. Tomēr jāsecina, ka Aspazija saskaras ar Eiropā plaukstošu dzīvnieku aizsardzības kustību un vēlāk, 20. gadsimta 20. gados, aktīvi iesaistās dzīvnieku aizsardzības organizācijās Latvijā.
19. gadsimtā Rīgā aktualizējas dzīvnieku aizsardzības jautājumi. Rīga bija pirmā pilsēta cariskajā Krievijā, kurā dibina “Rīgas biedrību pret dzīvnieku mocīšanu” (1861. gads). Tāpat aktīvi sāk veidoties dzīvnieku aizsardzības biedrības. 1877. gadā tiek atklāta Rīgas lopu patversme, kas ir pirmā šāda veida iestāde Krievijas Impērijā. Diemžēl Pirmais pasaules karš satricina arī šo organizāciju, un 1924. gadā lopu patversme sadalās divās daļās: Lopu aizsardzības biedrībā “Rīgas lopu patversmes dāmu komiteja” un starptautiskajā kustoņu apsardzības biedrībā.
Dzīvnieku aizsardzības biedrībās aktīvi darbojās sabiedrības inteliģence un jo īpaši sievietes. Aspazija 1925. gadā kļūst par abu kustību biedri, kā arī par Lopu aizsardzības biedrības goda prezidenti. Dzejniece aktīvi interesējas arī par dzīvnieku dzīves apstākļiem Rīgas un Jūrmalas dzīvnieku patversmēs.
Saistībā ar kādu patversmi 1934. gadā Aspazija nonāk dramatisku notikumu epicentrā, kas beidzas ar tiesas prāvu. Viņa kopā ar lopu aizsardzības biedrības bijušo viceprezidenti Vilhelmīni Kiršteins dodas uz patversmi ar 40 mārciņām gaļas, lai pabarotu izbadējušos suņus un kaķus, tomēr patversmē netiek ielaistas. Palīgā aicināts policists, kurš pārlēcis pār sētu un atvēris vārtus no iekšpuses. Vilhelmīne Kiršteins liecībā saka: “Kaķi bija tik izbadējušies, ka pamesto barību rīšus norija. Bija redzams, ka tie baroti ar vecām maizes garozām. Suņi bija tik novājējuši, ka no žēlabām bija jāraud.”
Kad ieradusies patversmes atbildīgā Zigrīda Pētersone, uzsākta saruna par dzīvnieku dzīves apstākļu uzlabošanu un izcēlies ass konflikts. Pētersone ar suņu pātagu, kurai galā bijis svins, uzbrukusi Vilhelmīnei Kiršteins, un Aspazija, steidzoties palīgā pavadonei, pātagas sitienus uzņēmusi uz sevi. Starpgadījums ar miesas bojājumiem un neslavas celšanu nonācis līdz tiesai, tomēr Aspazija savu apsūdzību vēlāk atcēlusi, jo Zigrīda Pētersone Aspazijai izlūgusies piedošanu.
Izpratne par dzīvnieku tiesībām un aizstāvību ir veidojusies daudzu gadu garumā, un Aspazija kopā ar domubiedriem jau 20. gadsimta sākumā veido izpratni par cieņpilnu izturēšanos pret dzīvniekiem. Mūsdienās lielākais cīniņš dažādās dzīvnieku aizsardzības organizācijās ir vērsts tieši pret industriālām fermām, kurās dzīvnieki tiek turēti cietsirdīgos apstākļos. Turklāt Aspazija šiem jautājumiem pievēršas gandrīz pirms gadsimta, kad dzīves apstākļi un izpratne par dažādiem jautājumiem krasi atšķiras no mūsdienām.
Tolaik kažokādas tika iegūtas medībās, proti, kažokādu industrija vēl nebija radusies. Dzīvnieki netika iesprostoti mazos krātiņos komerciāliem nolūkiem, pavairoti un selekcionēti, netika grauta planētas ekosistēma. Pirms industriālā laikmeta cilvēki jau izsenis ir nodarbojušies ar lopkopību un medībām, lai nodrošinātu sev pārtiku un apģērbu. Par medību ētiskumu pētnieki un sabiedrība joprojām iesaistās asās diskusijās, tomēr līdz pat mūsdienām tas ir oficiāls, ar likumu regulēts fenomens.
Ja Aspazija dzīvotu šodien, tad, visticamāk, ar savām vērtībām, raksturu un ētiskumu iestātos pret industriālo lopkopību un turpinātu cīņu par dzīvnieku aizsardzību un tiesībām.