Aizguļos, aizlasos, nevingroju

"Neaizlasīties! Uzmanīt!" savā dienasgrāmatā ierakstījis Rainis. Ko, kur, kad un par kādu naudu lasīt – iedvesmu var gūt no rakstnieku un mākslinieku pieredzes.

Rainis Mellužu vasarnīcā. 1905. gads. Foto: Jānis Rieksts. RTMM 17562.

Mūsdienās lasīšanai arvien biežāk pietrūkst laika – pienākumi steidz, ekrāni vilina, un brīdi ar grāmatu nav viegli izbrīvēt. Taču arī agrāk laiks lasīšanai nebija pašsaprotams un viegli pieejams – grāmatas bija jāatrod, jānopērk, jāaizņemas, un starp ikdienas darbiem jāizcīna laiks lasīšanai.

Tāpēc rakstnieku un mākslinieku pieredze labi sasaucas ar kustību #laikslasīt, kas atgādina vienkāršu domu: kas meklē, tas atrod. Arī laiku lasīšanai.

Rūdolfa Blaumaņa aizrautīgajai lasīšanas kārei jaunības gados nācās saskarties ar ierobežojumiem, ko uzlika viņa mīļās mātes praktiskā daba. Kā liecina brālis Arvīds, taupīgās “Braku” saimnieces ieskatā grāmatu pirkšana bija uzskatāma par veltīgu naudas izšķērdēšanu. Par nesaimniecisku pasākumu tika uzskatīta arī lasīšana vakaros: “Māte bārās, ka par daudz sveču nodedzinot.” Nācās iztikt ar nedaudzām grāmatām un šo to aizņemties lasīšanai no citiem grāmatniekiem.

Taču reiz Blaumanim izdevās tikt pie grāmatām pavisam negaidītā veidā. “Brakos” dzīvojot, Rūdolfs dažkārt ir aicināts uz Ērgļu muižu “palīgā nokārtot muižas rakstu darbus”. Ilgāku laiku uzturoties muižā, aizrautīgie spēlmaņi – muižkungs, dārznieks un citi – aicinājuši Blaumani pievienoties kāršu partijai, un dažkārt viņš arī piekritis. Arvīds Blaumanis stāsta, ka “Rūdolfs nebija kaislīgs spēlētājs un nekad neriskējis, bet, kad gadījušās labas kārtis, tad arī vinnējis pāra rubļus. Mājās pārnācis, viņš meklēja pa Universālbibliotēkas grāmatu rādītāju, izvēlējās grāmatas par vinnēto summu un tās pasūtīja no Rīgas. Tās bija paša pelnītās grāmatas, par kurām māte neko nezināja”.

Par laimi, kad Blaumanis kļuva par atzītu literātu un ar savu darbību pierādīja, ka arī žurnālistika un rakstniecība ir cienījama un reizēm pat ienākumus nesoša nodarbošanās, situācija mainījās uz labo pusi: “Māte kļuva pieļāvīgāka, un Rūdolfs pirka grāmatas pēc patikas.”

Andrejs Upīts nespēja dzīvot bez rakstīšanas kā radoša procesa, gluži tāpat kā bez citu radītā lasīšanas.

Nerimstošās alkas izzināt ne tikai latviešu autoru radīto literatūru, bet arī ārzemju kultūras vēsturi Upītim liek meklēt grāmatas arī ārpus Latvijas robežām. Piemēram, lai uzrakstītu vēsturisko traģēdiju “Žanna d’Ark”, rakstnieks vēršas pie Jāņa Grīziņa, kurš tobrīd mīt Parīzē, un lūdz viņam franču valodā nodrukāto lasāmvielu. No ārzemēm iegūtās grāmatas ļauj ne tikai paplašināt redzesloku un gūt iedvesmu savu oriģināldarbu tapšanā, bet arī izvēlēties turpmāk latviešu valodā tulkojamos literāros darbus.

Arī kara laikā, atrodoties svešumā, Upīts lūdz, lai viņam tiktu sūtītas grāmatas. Katru jaunieguvumu savā grāmatu kolekcijā rakstnieks dēvēja par “nelielu atspaidu grāmatu badā”. Grāmatu kolekcijas veidošana viņam bijusi allaž būtiska. Daudzējādā ziņā grāmatu krāšanu un lasīšanu varētu uzskatīt par Andreja Upīša eksistences pamatu.

Par gleznotāja Jaņa Rozentāla lasīšanas paradumiem ir saglabājušās visai fragmentāras ziņas. Tās liecina par mākslinieka plašo redzesloku un interesēm, kuras aptver gan mākslas vēsturei un teorijai veltītus darbus, gan senatnes literatūras pieminekļus, gan arī aktuālās literatūras tendences.

Viena no agrīnākajām Rozentāla piezīmēm par lasīto atrodama vēstulē, kurā mākslinieks ar jaunības maksimālismu kritizē Senās Grieķijas kultūras izpausmes: “Lai gan senie grieķi ir arī mani ideāli mākslas ziņā, taču tiklības un daiļjūtības ziņā es turu mūsu gadu simteni par pārāko. Jūs, cien. k/undze/, pārlieku jūsmojaties priekš viņu tā sauktiem “zelta laikiem”, un uz to dažā ziņā Jums taisnība, bet nedz tie bija “sentimentāli”, nedz tik dziļi jūtīgi, kā tas iedomāts tiek, bet tikai labāk kultivēti barbari (es domāju tos labākos no viņiem), kas nekādā ziņā nevar līdzināties ar mūsu gadusimteni. Palasiet tikai viņu slavenākās joku lugas no Aristofana vai Eiripida drāmas, tur Jūs pilnīgi varat atstādināties tajos laikos un dzīvē.”

Vairāk par Jaņa Rozentāla lasīšanas paradumiem ŠEIT

Ojārs Vācietis lasīt iemācījies četru gadu vecumā, skatoties kā tēvs, ar pirkstu velkot līdzi tekstam, lasa ģimenei priekšā laikrakstus. Ar mājās pieejamajām grāmatām viņam ātri vien ir par maz. Tad viņš iet uz Pētersonu ģimenes bibliotēku Stempju mājās. Jau vēlāk uz savas Trapenes skolas bibliotēku. Kad arī tur paliek par šauru, viņš iet uz Trapenes ciema bibliotēkas literāro pulciņu.

Vēlāk, Rīgā dzīvodams, Ojārs veido pats savu bibliotēku. Grāmatas pie Ojāra nonāk pa dažādiem ceļiem. Lielu daļu viņš pērk pats, bet tās viņam arī dāvina draugi un laikabiedri, grāmatas Ojārs aizdod un maina.

Viņam nekad nebija gana daudz plauktu, kur visas šīs grāmatas glabāt, tādēļ tās stāvēja lielā kaudzē istabas stūrī. Vismaz pāris kubikmetri grāmatu. Šajā kaudzē dzejnieks slēpa arī nelegālos “samizdat” izdevumus.

Dzīves pēdējā gadā Ojārs Vācietis sāk pārkārtot savu bibliotēku. Viņš bija nolēmis, ka darbistabā jāpaliek tikai uzziņu literatūrai un grāmatām par bioloģiju.

Jāņa Akuratera bibliotēkā, kas ir saglabājusies Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā un daļēji ir apskatāma Jāņa Akuratera muzejā, ir daudz grāmatu svešvalodās. Jānis Akuraters lasīja franču, vācu, krievu un arī norvēģu valodā. 1908. gadā nedaudz vairāk nekā sešus mēnešus viņš kā emigrants uzturējās Norvēģijā. Šai neilgajā laikā viņš iemācījās norvēģu valodu, un vēlāk iztulkoja piecas Henriha Ibsena lugas.

Fragments no Jāņa Akuratera vēstules Marijai Akuraterei (Dišlerei). Kristiānija. 1908. gada 20. februāris. RTMM 369805.

Norvēģijā Jānis Akuraters bija ieradies tikai pirms divām nedēļām – februāra sākumā. Diemžēl Knuta Hamsuna romāns Jāņa Akuratera bibliotēkā nav saglabājies, bet kāda cita grāmata norvēģu valodā gan – Henriha Ibsena “Pērs Gints”. Tā arī tika izmantota, veidojot tulkojumu latviešu valodā.

Jaunībā Rainis lasījis “daudz un labā kārtībā” – pasaules klasiķu darbus. Par izlasītajām grāmatām viņš raksta gan dienasgrāmatā, gan sarakstoties ar māsu Doru.

(..) Pēcāk lasīju “Līru”, viņš mani iekustināja līdz asarām, es manīju, ka raudu tādām pat jūtām, kā par savām skumjām. Vakarā otrreiz tik beidzu (ar sākumu). Iegribējās pašam drāmas taisīt. Ienācu, bij tumšs, piestājos pie krāsnītes un man tika tik nelabi, tik sēri ap dūšu, ka iekliedzos, gribēju raudāt; aizdedzu sveci, rakstīt dienasgrāmatu. Bet tad iedomājos par Franci Mooru palasīt, izmisušās gaudas pārlasīt.

Šodien biju atkal pilnā izmišanā. Lasīju “Vallenšteinu”, Ludviķi XIII, Haugwitc.?

Raiņa dienasgrāmata, 1884. gada 2. aprīlī

Uzzini vairāk par Raini un Šekspīra “Karalis Līrs” ŠEIT

Savukārt 15 gadu vecajai māsai Dorai brālis iesaka vairākas grāmatas:

Mazulīt mīļais!

Tu manu drostaliņ, redz, kur Tu saspēries šoreiz, net Verteru izlasīji, pie Hamleta pieķēries, pie Reibericm, Serebrjano izlasīji! Ko Tu īsti no Vertera izlasīji, ko domā par viņu? Vai Tu jau dažu saprati, vai smieties ne reizes nesmējies, cik tie ļaudis ērmoti mīļojas? (..) Ja gribi Šekspīru, jem Līru, Otello, Cēzaru, visas tās karaļu lugas, tās ir tā paša vēsture, tik jaukā veidā, tas ir net pus kronikas. No krieviem pēc Serebrjana Godunovs jālasa, Tarass, “Mertvije duši”, pēc dažs Turgeņeva, Gončarova, līdz Tolstojam. Bet ko niekus tāļāk skaitīt, tagad mums ne lasīšanas laiks, jāsēd, galva jālauza, bet vasarā tad spēlēsim, lasīsim (al.dancosim) cauru dienu (al. nakti).

Raiņa vēstule Dorai Pliekšānei, Pēterburgā 1885. gada 9. aprīlī

1923. gada 16. jūnijā Rainis dienasgrāmatā raksta:

“Aizguļos, aizlasos, nevingroju.”

Rainis Rīgā, Baznīcas ielas dzīvoklī. 1927. gads. Foto: Mārtiņš Lapiņš. RTMM 17645.

Raiņa un Aspazijas bibliotēkā, kas šobrīd aplūkojama Raiņa un Aspazijas mājā, ir saglabājies aptuveni 6000 grāmatu 17 valodās par visdažādākajām tēmām – plauktos atrodama gan daiļliteratūra, gan izdevumi par mākslu, mūziku, filozofiju, reliģiju, zinātni, dabu, lauksaimniecību, sieviešu un pretalkohola kustību. Grāmatās bieži redzamas nu jau krietni pabalējušas un grūti salasāmas piezīmes – reizēm tās rakstījuši abi dzejnieki, bet ir arī grāmatas, kas acīmredzami nav lasītas nemaz vai kādā brīdī sākušas garlaikot – par to liecina dažu izdevumu neatgrieztās lapas.

Stāsta autori: Dace Vosa, Arnis Koroševskis, Maira Valtere, Mārtiņš Bērziņš, Solvita Lapiņa, Solvita Kleinarte, Agnese Timofejeva, Zane Grudule

Stāstā izmantoti materiāli no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja, Andreja Upīša memoriālā muzeja, Ojāra Vācieša muzeja krājuma un Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” pētnieciskā materiāla par Ērgļiem.

Aizguļos, aizlasos, nevingroju

Spēcīgs latviskais akcents

Aspazija: dzīvnieku aizstāve?

Tā latvju tauta, kura dzied!