Empātiskais Blaumanis
Rūdolfam Blaumanim ir piemitusi dziļa cilvēkmīlestība, kas atspoguļojās gan rakstnieka darbos, gan dzīvē.
Rūdolfs Blaumanis Oskara Rāviņa dzīvoklī Pēterburgā, 1901.–1903. gads. Nezināms fotogrāfs.
Rūdolfa Blaumaņa māju “Braki” pagalms, 2015. Foto: Maija Ārena.
Rūdolfs Blaumanis vienmēr dziļi niansēti jutis līdzi savu personāžu gaitām. Kad radījis jaunus darbus, Blaumanis pat mēdzis jokot, ka jūtoties kā uz “grūtām kājām”. Topošā darba tematu rakstnieks labprāt pārdomājis, lēnām staigājot pa istabu vai brīvā dabā. Komiskas lietas rakstot, Blaumanis nav spējis valdīties un no sirds smējies līdzi, bet, ja rakstījis, ko bēdīgu, tad asaras birušas un šņukstējis līdz.
Simts soļu taka pie “Braku” mājām. Rakstnieks šeit mēdzis pastaigāties un rast idejas darbiem, 1959. gada vasara. Nezināms fotogrāfs.
Rakstot lugu “Pazudušais dēls”, Blaumanis raudājis un cietis līdzi Krustiņam, un visādi domājis, vai varonis nevar palikt dzīvs. Gala slēdziens – Krustiņš vairs nav glābjams un viņam jāiet bojā. Radīšanas process reizēm raisījis arī komiskas situācijas. Tā reiz ganu meita Ieva, meža malā ganot govis, pamanījusi, ka saimnieks staigā pa mežu, plāta rokas un runā pats ar sevi, brīžiem kliedz. Mazā meitene sabijusies un skrējusi pie mātes, kura par šo stāstu vien pasmējusies un sacījusi: “Nu, tad jau viņš gatavo atkal jaunu lugu!”
Rūdolfs Blaumanis un Kārlis Skalbe, ap 1903. gadu. Foto: Jānis Rieksts.
Rūdolfs Blaumanis ikdienas dzīvē bijis iejūtīgs un sirsnīgs pret visiem, kurus sastapis. Sevišķi daudz viņš palīdzēja jaunajiem rakstniekiem, kurus mēdz dēvēt par Blaumaņa literārajiem audžudēliem. Kārlis Skalbe jaunībā bija viens no tiem, kuru Blaumanis ar lielu sirsnību atbalstījis gan ar padomu, gan reizēm finansiāli. Vēlāk atmiņās Skalbe uzsvēris, ka Blaumanim ir piemitis vienkāršs, dziļi cilvēcīgs pasaules uzskats, ko labi izsaka Rūdolfs Blaumaņa vārdi:
“Kā es varu mīlēt cilvēci, kuru es neesmu redzējis, ja es nemīlu cilvēku, kurš varbūt cieš tepat man blakus. Palīdzi cilvēkam, un tu būsi kalpojis cilvēcei.”
Rūdolfs Blaumanis Jaņa Rozentāla dzīvoklī, 1907. gada decembris. Fotoattēla otrā pusē piezīme: “Pēdējais Bl. uzņēmums 1907. g. decembrī.” Foto: Jānis Rieksts.
Aleksandrs Būmanis, Rūdolfs Blaumanis un Jānis Greste Jaņa Rozentāla dzīvoklī, 1907. gada decembris. Foto: Jānis Rieksts.
Ikdienā Blaumanis palīdzējis ar gluži vienkāršām lietām, padaloties ar pusdienām vai vakariņām ar ciemiņiem, kuri visbiežāk bija trūcīgi jaunie rakstnieki, nopircis viņiem biļetes uz teātri vai koncertu. Draugiem, par kuriem zinājis, ka tiem grūti dzīves apstākļi, piedāvājis papildu darbus laikrakstā, piemēram, tulkošanu. Rakstnieks Jānis Akuraters atmiņās rakstījis: “Varu teikt, ka vissmagākos brīžus, kad neviena roka vairs pretim nesniedzās, Blaumanis bija tas, kas nekad tālu nebija no manis, kaut gan apkrauts darbiem un dzīvodams pats dažreiz trūkumā, pat slims būdams.”
Rūdolfs Blaumanis kopā ar draugiem – Kārli Skalbi, Kārli Dzeni un Oskaru Šteinbergu, 1904.–1905. gads. Foto: Jānis Rieksts.
