Ojārs Vācietis un putni
“Katram cilvēkam nepieciešamas bioloģijas zināšanas vismaz augstskolas kursa apjomā,” teicis Vācietis.
Kad 1960. gada pirmajās dienās Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova atnāk uz savu jauno mājvietu Lielajā Altonavas ielā 19,viņi uzreiz nedodas iekšā, bet met nelielu loku pa sniegoto pagalmu. Kādā no zemajiem ogu krūmiem viņi pamana putniņus – četrus sarkankrūtīšus. Tā ir kā zīme, ka šajā namā viņi ir atnākuši uz palikšanu.
Ojārs Vācietis, protams, nav ornitologs un putnus vēro kā aizrautīgs entuziasts. Uz rakstāmgalda stūra Ojāram allaž stāv 1936. gadā izdota grāmata “Latvijas putni”.
Pie Vāciešu dzīvojamās istabas loga, gandrīz no pašiem mājas pamatiem, aug mežābele. Āboli mazi, cieti, ne visai garšīgi, bet Ojārs Vācietis neļauj šo ābeli zāģēt. “Lai putniņiem būtu ko ēst,” viņš teic, jo zeltainie āboli šajā ābelē ir līdz pat agram pavasarim.
Putnus Vācietis baro arī apzināti. Pirmajā ziemā viņš paņem no mazā dēla Žaņa koka rotaļlietu autobusiņu un pārtaisa to par putnu barotavu. Pilns autobuss putniem. Barotavu novietoto pie darbistabas loga, lai rakstot varētu vērot putniņus. Dažas dienas vēlāk viņš šo putnu barotavu tomēr aiznes uz mājas otru pusi. Dzejnieks tā nespēj strādāt. Putni novērš uzmanību, viņš nespēj koncentrēties, nespēj rakstīt, nespēj radīt.
No zemes atrauj acis,
debesis
ņem sev.
Pār Pārdaugavu
svīres raksta
izmeklētus rakstus
tev.