Andreja Upīša memoriālmājā Skrīveros, Daugavas ielā 58, no 19. augusta līdz 31. oktobrim apskatāma tekstiliju izstāde “Saimnieču rokdarbi – lakati”, kurā apskatāmi 13 vilnas lakati, kas darināti 19./20. gadsimta mijā.
Andrejs Upīša sieva Olga Upīte bija ražīga rokdarbniece, un viņas rokdarbu lādē glabājās gan izšūti galdauti, gan tamborējumi, kas ikdienā apskatāmi memoriālmājas ekspozīcijā.
Savukārt izstādē “Saimnieču rokdarbi – lakati” apskatāmi 13 vilnas lakati no Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja krājuma. Tie darināti laika posmā no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Lakati ir dažādi – gan pavisam vienkārši bez bārkstīm, paredzēti ikdienas lietošanai, gan greznāki, ar smalkām, vītām bārkstīm svinīgākiem gadījumiem.
Līdz 20. gadsimtam Latvijā auda trizuļu vai sviru stellēs. Lakata izmēri bija atkarīgi no steļļu platuma, bet bija audējas, kas prata šaurajās stellēs noaust divus tik precīzus auduma gabalus, ka, rūpīgi sašujot, savienojuma vieta nebija pamanāma, turklāt arī šāds rokdarbnieču meistarstiķis ir aplūkojams izstādē.
1903. gadā Pēteris Viļumsons (1872– 1939), kurš bija gan audējs, gan steļļu konstruktors, radīja un patentēja savu vienpaminu pusautomātisko steļļu variantu ar nosaukumu “Lielupes Viļņi”. Šīs stelles kļuva populāras audēju amatnieku aprindās, kam aušana bija naudas pelnīšanas līdzeklis. Izstādē apskatāmi trīs šādās stellēs austi lakati – klintainietes Klāras Auziņas pūra lakats (1935), valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvana 1937. gadā Aizkraukles “Rožkalnu” kalponei Marijai Gribovskai un 1938. gadā mājkalpotājai Klintainē Annai Auzānei.
“Simtiem gadu, beidzoties pēdējiem rudens lauku darbiem, sievietēm sākās ražīgs rokdarbu laiks – meitas gatavoja pūru, sievas darināja visu ģimenei nepieciešamo. Gandrīz katrā lauku mājā sveču vai skalu gaismā rimti klaudzēja steļļu sistavas, stingrā secībā cilājās nīškārtas, atspoles šaudījās no vienas puses uz otru un atkal atpakaļ. Aiz katra atspoles metiena – piesitiens. Tā dienu no dienas, līdz tapa dauzi metri auduma. Tie bija gan lina audumi dvieļiem, palagiem, krekliem un vasaras apģērbiem, gan vilnas vadmala ziemas apģērbiem, gan rakstainas segas. Viens no auduma veidiem, kas daudzus gadsimtus bija nozīmīga sieviešu apģērba sastāvdaļa, bija lielais, biezais vilnas plecu lakats. To izmantoja gan kā virsējo apģērbu aukstajā laikā, gan kā gultas pārklāju, ar to sedzās aukstajās ziemas naktīs vai apklāja bērna šūpulīti. Tā kā latviešiem ir tradīcija tuvinieka zārkam uzklāt vilnas segu, tad atsevišķos gadījumos šim mērķim tika izmantots šāds lakats. Tomēr lielāko tiesu šie no kvalitatīvas vilnas rūpīgi darinātie lakati tika atstāti mantojumā un kalpoja vairākām paaudzēm. Pat pēc daudziem gadu desmitiem šie rokdarbi glabā vienkāršās Latvijas lauku sievietes – audējas roku pieskāriena siltumu,” par aušanas procesu un nozīmību stāsta Andreja Upīša memoriālmājas vadītāja Inese Ozoliņa.
