Aspazija

Aspazija (īst. v. Johanna Emīlija Lizete Rozenberga) – dzejniece, dramaturģe, sabiedriska darbiniece, sieviešu tiesību aktīviste, dzejnieka Raiņa dzīvesbiedre. Ārkārtīgi spilgta, daudzveidīga un pretrunīga personība, kas jau ar savu pirmo laikrakstā “Dienas Lapa” publicēto dzejoli met izaicinājumu sabiedrībai, parakstot to ar sengrieķu feministes un valdnieka Perikla mīļotās sievietes Aspazijas vārdu.

Aspazijas biogrāfijā bērnības un jaunības gadu posms arvien vēl nes līdzi mistikas un leģendu pieskaņu: gan attiecībā uz viņas dzimšanas gadu un datumu (tikai pēc dzejnieces simtgadu piemiņas svinībām 1968. gadā atklātībai tiek darīts zināms, ka faktiski viņa dzimusi trīs gadus agrāk), gan “kristītā un dzimtā vārda” Elza (kā apgalvots viņas pirmajā biogrāfiskajā apcerē) “oficiālās” parādīšanās brīdis. Īpaši svarīgs posms Aspazijas biogrāfijā ir laulību slēgšanas apstākļi un kopdzīves laiks ar Maksi Vilhelmu Valteru, kas devis pamatu Aspazijas feministiskajiem uzskatiem par sieviešu līdztiesības jautājumiem, ko viņa visu radošo mūžu aktīvi apliecinājusi, kā arī sabiedriskajā darbā pieprasījusi no sabiedrības.

Aspazija – 19. gs. 90. gados sabiedriskās un literārās uzmanības lokā visredzamākā latviešu sieviete – šai laikā jau savu dzīvi ir saistījusi ar Raini un turpmāk pilnā mērā dalās ar viņu politiskā cietumnieka un trimdinieka dramatiskajā liktenī, kurā radošu “aizbildniecību”, morālo atbalstu un praktisko palīdzību grūti novērtēt par augstu. Šajā laika posmā Aspazija saņem piedāvājumu atdzejot J. V. Gētes darbu “Fausts”, ko lielākoties tomēr veic Rainis. Dzejniece ir bijusi aktīvi līdzdalīga, tulkojot atsevišķus fragmentus un rediģējot Raiņa paveikto. Nozīmīgs ir Aspazijas 1893. gadā sarakstītais prologs Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejas dienai, kurā var lasīt pirmās vēsmas par neatkarīgas Latvijas ideju, uzsverot kā mākslas, tā zinātnes fundamentālo nozīmi nacionālas valsts pastāvēšanā.

1894. gadā aizsākas viņu “vēstuļu romāns”, kas visintensīvāk izvēršas Raiņa trimdas laikā Pleskavā un Slobodskā, kad Aspazija vien periodiski var uzturēties pie dzīvesbiedra. Vēstuļu materiāls vēlāk plaši izmantots abu dzejnieku dzīves un darbu pētniecībā, bet 2009. gadā unikālā divu radošu personību savstarpējā sarakste iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa”Latvijas nacionālajā reģistrā.

Cik nospiedošos apstākļos Aspazijai nācās dzīvot trimdas gados Šveicē, kur rūpes par mājsaimniecību un ciešā atkarība no Raiņa aizēnoja jebkādu literāru jaunradi, tik aktīvi un ar jaunu sparu Aspazija sevi pieteica sabiedriskajā un kultūras darbā pēc atgriešanās Latvijā 1920. gadā. Tieši Aspazijas darbs Satversmes sapulcē palīdzēja Latvijai kļūt par vienu no modernākajām republikām tālaika Eiropā, nodrošinot sieviešu līdztiesību kā politiski, tā sabiedriski kopumā. Aspazijas devums latviešu kultūrā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926), II šķiras Atzinības krustu (1938) un augstāko valsts apbalvojumu – Tēvzemes balvu (1939). 1936. gadā Prāgā izdots kapitāldarbs “Mūsu laiku ievērojamās sievietes” – no 26 valstīm tajā izvēlētas 64 sievietes, tajā skaitā Aspazija.

Dzejnieces izvadīšana pēdējā gaitā, kurā, par spīti smagajiem kara apstākļiem, piedalās simtiem cilvēku, notiek īsti Aspazijas garā, proti, izvēršas par spontānu protesta demonstrāciju pret vācu okupācijas varu. Aspazija apglabāta Raiņa kapos, līdzās Rainim.

Iepretim Rainim, Aspazijas personība un darbi padomju varas apstākļos tika noniecināti un nepilnīgi apzināti un interpretēti. Pēc neatkarības atgūšanas Aspazijas loma Latvijas kultūrvēsturē tiek izcelta jaunās kvalitātēs. Visai būtiska, brīžiem pat nešķirama, ir Aspazijas nozīme Raiņa literārā mantojuma šodienīgā izvērtējumā. Ir tapuši vairāki pētnieciski darbi, kas abu dzejnieku dzīvi un daiļradi skata kā līdztekus procesu: vairākvalodu krājumi “Rainis un Aspazija” (Lugāna, 2006), “Robežas. Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici” (2006), Gundegas Grīnumas apjomīgie pētījumi “Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastaņolā” (2009) un “Viņpus Alpiem. Jaunatklāti tuvplāni” (2017). Tomēr Aspazija arvien vairāk tiek pētīta un izcelta kā no Raiņa suverēna personība: nozīmīga ir Saulcerītes Vieses monogrāfija “Mūžīgie spārni” (2004), itāļu žurnālistes Kjāras Makoni grāmata “Sarkanā komēta: kādas tikšanās hronika” (it. 2001, latv. 2004), kā arī trim ievērojamām 19./20. gadsimta mijas franču, vācu un latviešu māksliniecēm veltītā grāmata “Trois Parfums des Femmes” (2011). Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojusi Ingas Ābeles luga “Aspazija. Personīgi” (2015), klajā laists Ausmas Cimdiņas sastādītais rakstu krājums “Aspazija un mūsdienas. Dzimums, nācija, radošie izaicinājumi” (2016), kurā plašs mūsdienu autoru loks sniedz jaunu skatījumu uz Aspazijas dzīvi un darbiem. Kopš 2017. gada tiek izdoti jauni dzejnieces Kopoti raksti, ietverot gan iepriekš nepublicētus darbus, gan plašus pielikumus ar zinātniskiem rakstiem.