Rainis

Rainis (īst. v. Jānis Pliekšāns) – izcils latviešu rakstnieks, kultūras darbinieks un politiķis, dzejnieces Aspazijas dzīvesbiedrs. Latvijas vēsturē viņam ir paliekoša nozīme kā vienam no redzamākajiem savas tautas kultūras un nacionālās identitātes veidotājiem cariskās Krievijas sabrukuma un Latvijas neatkarības cīņas laikmetā.

Raiņa agrīnie darbi jaunā kvalitātē piesaka latviešu kultūru kā līdztiesīgu starp citām lielajām pasaules tautām. Latvijas kultūrvēsturē centrāls notikums ir Raiņa lugas “Uguns un nakts” iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī Alekša Mierlauka režijā 1911. gadā, kas ne vien modernizē latviešu teātri, bet veido un nostiprina neatkarīgas Latvijas ideju.

Šveices trimdas posms Raiņa biogrāfijā ir spožākais dzejnieka radošajā darbā. Top luga “Jāzeps un viņa brāļi” (1919), kā arī dzejoļu krājums “Gals un sākums” (1912). Sadarbībā ar Jauno Rīgas teātri bija tapušas un izrādītas lugas “Zelta zirgs” (1909), “Indulis un Ārija” (1912), “Pūt, vējiņi!” (1914). Kad 1920. gada aprīlī pēc četrpadsmit trimdā pavadītiem gadiem Rainis un Aspazija no Šveices atgriežas dzimtenē, sveicēju tūkstoši ļaužu pārpilnās ielās viņus sagaida kā nacionālos varoņus.

Abi tiek ievēlēti Satversmes sapulcē, kurā Rainis kandidē no sociāldemokrātu saraksta. Viņu ievēlē arī par Latvijas Universitātes goda doktoru, Raiņa vārdā tiek pārdēvēts agrākais Troņmantnieka bulvāris Rīgā. Beidzot ir iespēja arī paša acīm redzēt savu lugu iestudējumus un klātienē izbaudīt lasītāju mīlestību. 1920. gada 19. novembrī ar Raiņa traģēdijas “Indulis un Ārija” iestudējumu tiek atklāts Dailes teātris. Rainis ir teātra līdzdibinātājs un tā pirmais direktors (līdz 1921. gadam).

Dzejnieks ar jauneklīgu entuziasmu iesaistās Latvijas valsts jauncelsmē: aktīvi piedalās Satversmes sapulces un vēlāk Saeimas darbā, viņš ir Mākslas departamenta (1920) un Nacionālā teātra (1921–1925) direktors, teātra darbības sākumposmā kā īpaši nozīmīgs vērtējams Raiņa traģēdijas “Jāzeps un viņa brāļi” pirmiestudējums 1920. gadā. Laikā no 1926. gada decembra līdz 1928. gada janvārim t.s. sociāldemokrātu valdībā viņš ieņem izglītības ministra posteni – šķiet, tieši šajā politiskās darbības laukā apliecinādams vislielāko izpratni un organizatora spējas. Lielā mērā tieši sociāldemokrātu frakcijas iekšpolitiskā konjunktūra liedz dzejniekam ieņemt Satversmes sapulces priekšsēdētāja, tāpat Valsts prezidenta amatu, viņa politiskā piederība savā veidā kļūst par šķērsli arī ceļā uz izvirzīšanu Nobela prēmijai, turpinot Raiņa biogrāfijā tik izteikto nodevības motīvu.

Mūža pēdējos gados Rainis aktīvi piedalās savu Kopotu rakstu “Dzīve un darbi” (1925–1931) sagatavošanā. Savukārt, lai kliedētu drūmo noskaņojumu un uzlabotu veselību, dzejnieks bieži dodas ceļojumos uz dažādām Rietumeiropas zemēm, Skandināviju, arī Ēģipti un Palestīnu. Rainis veido plašus kontaktus visā Eiropas kultūras elitē. Spēcīga nostalģija viņu velk atpakaļ uz Kastaņolu, kuru Rainis apmeklē 1921., 1926. un 1927. gadā. Pēdējā apmeklējuma laikā top atmiņu grāmata “Kastaņola” (1928), kurā viņš atzīstas mīlestībā otrajai dzimtenei – Šveicei, savā un Aspazijas vārdā apliecinot tai dziļas pateicības jūtas.

1929. gada septembrī, dienu pēc savas sešdesmit ceturtās dzimšanas dienas, Rainis pēkšņi aiziet mūžībā. Aiziet, tā arī nepabeidzis iecerēto lieldarbu “Modernais Fausts”, pametis iesāktus vairākus dzejoļu krājumus, atstājis savā arhīvā materiālus vairāk nekā simt nepabeigtām lugām. Šobrīd pilnīgākais viņa literārā mantojuma apkopojums ir Kopoti raksti 30 sējumos (1977–1986) un izdevums “J. Raiņa tulkojumi” 4 sējumos (1989–1990).

1929. gada 15. septembrī Rainis apbedīts Rīgas Jaunajos kapos, kas nu tiek nosaukti viņa vārdā. Kapu galvenās alejas galā 1932. gada 11. septembrī atklāta piemiņas kolonāde, 1935. gadā – skulpturālā daļa “Ģēnija pamošanās” (tēlnieks – K. Zemdega). Blakus Rainim 1943.gadā apbedīta Aspazija.

Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē glabājas apjomīga Raiņa un Aspazijas kolekcija – vairāk nekā 45 000 vienību, tai skaitā korespondence – 14 420 vienību. Abu dzejnieku savstarpējo saraksti veido 2499 vēstules latviešu, krievu un vācu valodā. 2009. gadā šī unikālā divu radošu personību savstarpējā sarakste iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.