Ojārs Vācietis

Akadēmiķis Jānis Stradiņš Ojāru Vācieti nosaucis par “lielu dāvanu mazai tautai”, Imants Ziedonis – par “tautas sirdsapziņu”, par “piemērīšanās vertikāli”, Jānis Peters atzinis, ka viņš kā “pārjūtīgs seismogrāfs reģistrē apakšzemes grūdienus, brīdinot zemes iemītniekus jau iepriekš”. Rakstīdams savam laikam, dzejnieks rakstīja mūžībai, pravietiski skatīdamies laikā.

Dzejnieka mūžs aizsākās Ziemeļvidzemē, Trapenē. Viņa bērnības neatņemama sastāvdaļa bija karš, kas radīja naidu pret vardarbību, visu mūžu lika aizstāvēt dzīvību kā augstāko vērtību. Vidusskolas gadi Gaujienā bija īstais sākums mīlestībai uz dzeju un mūziku. Neaprēķināmākā un skaistākā Latvijas upe Gauja viņu pavada visa mūža garumā, līdz pat Carnikavas kapu kalnam. Šķiet, Gaujas nemiers mīt arī viņa pirmajā dzejoļu krājumā “Tālu ceļu vējš” (1956).

Ojārs Vācietis esot izmērījis kartē, ka īstais Eiropas centrs atrodoties Gaujienā. Taču no 1960. gada janvāra viņš dzīvo paša atklātajā Rīgas viducī: “Ja Mārupītes vidū cirkuļsmaili liek /un apvelk riņķi – te ir Rīgas centrs.”

Dzejnieka dzīvesvieta līdz pat pēdējam elpas vilcienam ir Pārdaugavā – Lielā Altonavas ielā 19 (tagad – Ojāra Vācieša iela). Tā ir 18. gadsimta otrajā pusē celta ēka, kurā sākotnēji atradies traktieris “Jeruzaleme”, tagad šī māja ir Vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, kurā no 1992. gada 13. novembra dzejnieka piemiņu glabā Ojāra Vācieša muzejs. Savas paliekošākās dzejas vērtības viņš ir radījis Pārdaugavā.

Dzejnieka dzīvesbiedre dzejniece Ludmila Azarova stāsta, ka dzeja pie Ojāra Vācieša “atnāca” kustībā, staigājot pa Āgenskalnu, Torņakalna ieliņām, gar Mārupītes ievu un nātru džungļiem, ap Māras dīķi (dzejnieks to sauca par ezeru), pa Zaķusalas, Lucavsalas takām, gar Daugavas krastu no Bolderājas līdz Katlakalnam. Šeit viņš sajuta Krišjāņa Barona, Raiņa, Aspazijas, Plūdoņa, Akuratera, Brīvzemnieka, Merķeļa, Ubāna, Dārziņa un daudzu citu reiz Pārdaugavā dzīvojušo dižgaru klātbūtni. Biezs ir Pārdaugavas kultūrslānis. Nu tam savu daļu pievienojis arī Ojārs Vācietis.

Šajā laikā klajā nāk dzejoļu krājumi: “Krāces apiet nav laika” (1960), “Viņu adrese – taiga” (1966), “Elpa” (1966), “Dzegužlaiks” (1968), “Aiz simtās slāpes” (1969), “Melnās ogas” (1971), “Visāda garuma stundas” (1974), “Gamma” (1976), “Antracīts” (1978), “Zibens pareizrakstība” (1980), “Si minors” (1982); dzejoļu krājumi bērniem: “Dziesmas par…” (1965), “Sasiesim astes” (1967), “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” (1971), “Kabata” (1976); apceru, recenziju un publicistikas krājums “Ar pūces spalvu” (1983).

Ojārs Vācietis arī daudz atdzejojis un tulkojis. Viņam pieder nepārspējamais Mihaila Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” (1979) latviskojums.

Viņš uzdrīkstējās nenobīties un pierakstīt savas sirdsbalss teikto, lai gan tas bieži bija pretrunā ar valdošās nomenklatūras viedokli – par to nācās maksāt ar darbu nepublicēšanu ilgākā laika periodā un saņemt bargu padomju ideologu kritiku. Taču Ojāra Vācieša talantu apklusināt neizdevās: viņa vārdam piemita pārāk liels spēks un tauta viņu mīlēja. Tad arī valdošajai elitei neatlika nekas cits, kā “sodīt” viņu ar dažādiem Goda nosaukumiem un prēmijām. Taču arī tas nelīdzēja – Ojārs Vācietis nemainījās un konjunktūrai nepakļāvās. Viņš rakstīja atkailinātiem nervu galiem, kā bez ādas, atvērts visām sāpēm un laimei. Jā, arī laimei. Lai atceramies viņa nepārspējamo mīlestības liriku!

Neikdienišķais talants, neizmērojamā mīlestība, maksimālais godīgums, iekšējā brīvība ļāva viņam kļūt par leģendu, bet viņa dzejai – par spēka avotu. Tas ir tas pats maģiskais spēks, kas mīt mūsu tautasdziesmās, ko rodam Raiņa un Čaka dzejā. Vācietis ir tālāknesējs. Dzeja bija viņa vienīgais eksistences veids.